Jons Meks (lietuviešu: Jonas Mekas, dzimis 1922. gada 24. decembrī - 2019. gada 23. janvārī) ir lietuviešu režisors, dzejnieks un mākslinieks, kurš bieži saukts arī par Amerikas eksperimentālā kino "krusttēvu".

Jonas Meka radošā darbība lielākoties saistīta ar kino un ASV, tomēr savu artavu viņš devis arī lietuviešu klasiskajā literatūrā. Vēl dzīvojot Lietuvā, 14 gadu vecumā Meks izdod savu pirmo dzejoļu krājumu, kas gūst atzinību lietuviešu literātu vidū. Arī turpmāk dzejas un prozas darbus Meks izvēlās rakstīt galvenokārt lietuviešu valodā, tikai ASV izdoto periodisko rakstu antoloģijas gan lasāmas angliski. Ar kino iepazīstas bēgļu nometnēs Vācijā. Toreiz redzētā Freda Cinnemana filma The Search (1948), kas stāsta par kādu čehu emigrantu, kas pēckara Berlīnē lūko atrast savus vecākus, izpelnās Meka nosodījumu par režisora māsklīgi uzburto kara pabērnu un bēgļu dzīvi. Meks jau tolaik sāk rakstīt scenārijus un raisīt domas par paša uzņemtajiem kino darbiem, kas gan idejas pirmsākumos, gan vēl joprojām ietver nemainīgu pārliecību – vērsties pret bijušo un meklēt aizvien jaunas kino radīšanas iespējas.

Biogrāfija

Sākoties Otrajam pasaules karam, Lietuvā ienāk vācu armija, un Jons Meks kopā ar jaunāko brāli Ādolfu, kas arī ir kino režisors, dodas trimdā uz Austriju, Vīni, taču bēgļu vilciens tiek pārtverts Vācijā, un brāļi nonāk Elmshornas darba nometnē. Pēc astoņiem nometnē pavadītiem mēnešiem Jons un Ādolfs nolemj bēgt un no jauna tiek pārtverti netālu no Dānijas robežas. Šoreiz viņi nokļūst ANO (autora norāde netiek labota, bet pārbaudāma, jo nav ziņu par ANO(?) karaspēka klātbūtni Eiropā - Timenote.info piezīme) vai ANO bija kontroletā nometnē. 1949. gada oktobrī, pēc trim bēgļu nometnē pavadītiem gadiem ierodas Ņujorkā, ASV.

Ierodoties ASV, abi brāļi aizrautīgi nododas kino un apgūst Eiropas kino, Rietumu vesternu, drāmas, komēdijas un avangarda kino programmas. Radošas iedvesmas pārņemti Jons un Ādolfs aizņemas naudu savas pirmās Bolex 16 mm kameras iegādei un steidz dokumentēt ik soli, kas tiek sperts jaunatklātajā metropolē. Roberta Franka un Alfreda Leslija īsfilmas “Pull My Daisy” (1959) un pēckara bītņiku paaudzes (amerikāņu piecdesmito gadu rakstnieku grupa) iespaidā 1962. gadā top Meka debijas filma “Guns of the Trees”, kas stāsta par jauniešu spēju pielāgoties mainīgajai sešdesmito gadu pasaulei.

Tomēr līdz pat sešdesmito gadu vidum Meks neapjauš, ka tieši nelielajiem dokumentālajiem kadriem – “skicēm”, kas nav ne iestudētas, ne iepriekš paredzamas, būs vislielākā vērtība filmētāja turpmākajos kino projektos. Tikai 1967. gadā Jons pirmo reizi izrāda daļu sava pirmmateriāla un pievēršas atsevišķo kadru montāžai. Meka daiļrade nosacīti iedalāma dokumentēšanas jeb nepārtrauktas filmēšanas un neapstrādāta materiāla arhīva papildināšanas posmā un mērķtiecīgākajos montāžas gados, kad viss daudzu gadu garumā safilmētais no intīma mājas video kļūst par kinodarbu, kas liekams uz publiskā ekrāna. Jāsaka, ka Jons Meks bija nokļuvis vidē, kas bija pateicīga šādas formas kino – Ņujorkas avangarda epcentrā, kur rokas stiepiena attālumā ir gan Endijs Vorhols, gan Joko Ono un pārējie no netkarīgo mākslinieku apvienības Fluxus, starp kuras dibinātājiem, starp citu, arī ir kāds lietuvietis – Jurģis (Džordžs) Mačūns (Jurgis (George) Mačiūnas).

Viena no zināmākajām Meka kadru kolāžām ir 1969. gadā samontētā “Walden”, kuras sešos filmas ruļļos ietīti sešdesmito gadu spilgtākie iespaidi. Iesākumā Meks filmai dod gana atmaskojošu nosaukumu “Diaries, Notes, Sketches”, ko autors iecerējis piemērot arī turpmākajiem darbiem, kuros līdzīgi dzejas antoloģijai tematiski saistītā veselumā apvienoti sākotnēji neatkarīgi darbi. Lielais filmētā materiāla apjoms, kas tiek atšfrēts ar vienu un to pašu “Diaries, Notes, Sketches”, sagādā gana daudz grūtības filmas montāžas procesā, tāpēc sākotnēji iecerētie apakšvirsraksti pārtop nosaukumos, trīs vārdos iekļauto kodolīgo paskaidrojumu paturot redzamā attālumā filmas titros.

Pēc “’Walden” un arī turpmāk septiņdesmitajos gados meks turpina ar atmiņu kolāžām, tostarp veltījumu Lietuvā pavadītajam laikam – “Reminiscences of a Journey to Lithuania” (1972), kur Meks cer ieraudzīt nevis Lietuvu tobrīd, bet tādu, kāda tā bijusi pirms divdesmit gadiem. Atrast nemainīgo. Līdzīgi arī Meka pirmo desmit Ņujorkā pavadīto gadu iespaidi apkopoti filmā “Lost, Lost, Lost” (1976). Starp Jona kino dienasgrāmatām (diary films) minams arī ģimenes portrets “Paradise, Not Yet Lost” (1979), kas zināma arī ar nosaukumu “Oona’s Third Year” un tiek veltīta ne vien meitas Onas pirmajiem trim dzīves gadiem, bet arī visas Meka ģimenes ainiņām Ņujorkā un ceļojumos ārpus tās. Tāds īsts mājas video, ko Meks tomēr spēj izcelt no ģimenes videotēkas un pārraidīt daudz universālākā pakāpē.

Īpaši nozīmīgas gan šodienas kino un kultūras norišu vērotājam, kas Jona Meka izdzīvoto amerikāņu sešdesmito gadu kultūršoku var iepazīt vairs tikai pārstaipināti, gan arī pašam autoram, kas reiz filmējis sejas un vietas, kuru šodien vairs nav vai kuras aizrautas līdzi laikmeta pārmaiņām, ir tieši vēlākajos gados veidotās īsfilmu kolekcijas: “Scenes from the Life of Andy Warhol” (1990), “Zefiro Torna or Scenes from the Life of George Maciunas” (1992), “Happy Birthday to John” (1996) u.c.

Jons Meks nenoliedz kino kameras tīri praktiskās funkcijas, proti, tā ir ierīce kustības un mirkļa fiksēšanai un kā tāda var tikt izmantota citu nemateriālās kultūras un mākslas izpausmju dokumentēšanai. Ņujorkas ielu performances, dejas un teātru izrādes, kā arī, atgriežoties pie draugu un radu filmēšanas, dažādas svinības un kolektīvas izdarības, kas ir pašvērtīgi notikumi, tomēr gana glīti izskatās arī uz kino ekrāniem. Meks veidojis dejas īsfilmas, tostarp “Cups/Saucers/Dancerts/Radio” (1965/1983) un “Street Songs” (1965/1983), kā arī vairākkārt filmējis bungu grupas “Mob of Angel” koncertus. Meks jau kopš sešdesmitajiem gadiem sadarbojies ar Ņujorkas eksperimentālā teātra trupu “Living Theater”, filmējot izrādi “The Bring” (1964) un vēlākajos gados atjaunojot 1960. Gada materiālu “Memories of Frankenstein” (1996). Teātra eksperimentālās un performances formas Meka kameras priekšā noliek Jurģis Mačūns, kas Ņujorkā ierodas neilgi pirms brāļiem Mekiem. Nenoliedzami arī Fluxus darbība un neskaitāmie hepeningi Ņujorkas ielās pamudina Meku iemūžināt šo nepatstāvīgo un mirklīgo mākslu, kuru daļēji saglabāt iespējams tikai video formātā.

Arī šodien Meks turpina filmēt un montēt pirms gadu desmitiem safilmētos kadrus. Tā kā izejmateriāla kļūst arvien vairāk, Meks sāk meklēt jaunas formas un veidus to izrādīšanai – videoinstalācijas. Jons Meks spēlējas ar attēliem un skaņām, atdzīvinot un pārraidot labāko, kas reiz trāpījies kameras acī.