Mārtiņš Kārlis Timma piedzima 1936.gada 21.jūlijā Babītē, mājās “Lejas”, tagadējās Rīgas lidostas teritorijā. Johannas un Mārtiņa Timmu ģimenē māsām Dzidrai un Marijai un brālim Laimiņam pievienojās klusais un kārtīgais brālis Mārtiņš. Kad Skultē sāka veidot lidlauku, ģimene pārcēlās uz Strupu mājām, kur Papus bija rentnieks. Kara laiks Pierīgā bija skarbs un ģimenei vairākkārt nācās mainīt dzīvesvietas. Visa bērnība Mārtiņam Kārlim pagāja ganu gaitās uzmanot govis un aitas un pieskatot arī jaunākos brāļus Miervaldi un Jāni. Karam beidzoties visa lielā ģimene uzsāka dzīvi ”Dižbārdos”, kur Papus pildīja mežsarga pienākumus. Un tikai 1946.gadā 10 gadu vecumā Mārtiņš varēja uzsākt skolas gaitas Rīgas 22.pamatskolā, kas atradās pie Imantas dzelzceļa stacijas. Pēc tam agri tika sāktas darba gaitas pašmācībā apgūstot galdnieka prasmes. Mārtiņš strādāja gan galdniecībā, gan dažādos būvobjektos, gan Babītes MRS, kur ilgu laiku ar izkopto arodu bija atzīts un pieprasīts parketa grīdu licējs. Viņa iemaņas noderēja, kad sešdesmito gadu vidū brāļi savām rokām uzbūvēja māju Šķēriņu ielā, kur ilgus gadus līdzās dzīvoja gan Mārtiņš, gan māsa Marija, gan brālis Miervaldis ar ģimeni. 1975.gadā veicot būvdarbus Kleistos, Mārtiņš iepazinās ar topošo sievu Ilgu un nodibināja savu ģimeni. Viņi bieži kopīgi devās pie brāļa Jāņa uz Blīdeni, lai palīdzētu lauku darbos un apciemotu krustmeitu Dzintru, kura gan tagad dzīvo Zviedrijā. Reizumis nācās pieskatīt arī brāļa Miervalda bērnus. Mazajai Dacītei ļoti patika aijāšana Mārtiņa rokās, bet ņiprajiem dvīņiem Guntaram un Dzintaram reizēm bija jāpasaka kāds bargāks vārds, kad viņu rotaļas nedeva mieru atpūtai. Mārtiņa sirdslieta bija dārzs Dižbārdos, kur viņš pavadīja visu brīvo laiku. Varam tikai apbrīnot Mārtiņa izturību un aizrautību pēc smagās darba dienas vēl dodoties aprūpēt visgardākās zemenes un viskaistākās puķes. Tad nāca pārmaiņu laiki, un dārziņu atņēma, par ko Mārtiņam ļoti sāpēja sirds. Pēdējos 15 gadus pēc dzīvesbiedres Ilgas smagās slimības un pāragrās aiziešanas viņam dzīvesprieku deva iespēja kopt dārzu un rūpēties par mājdzīvniekiem pie saimnieces Rutas. Dienas tika pavadītas dārzā, bet vakaros Mārtiņam patika lasīt žurnālus un klausīties radio. Kad veselība streikoja, viņš pārdzīvoja, ka nevar aiziet, kā pats teica, pie sunīšiem. Mēs viņu atcerēsimies kā klusu un apzinīgu darba rūķi, kas ikdienā vairāk darīja nekā runāja, mācēja tā klusi smiet un bija piekāpīgs strīdīgās situācijās. Viņš vienmēr atcerējās visus tuviniekus un regulāri apkopa dzimtas kapus, kuros arī pats tiks guldīts.