Dzimis 1776. gadā 9. augustā Turīnā. Turpinot ģimenes tradīcijas, ieguvis juridisko izglītību Turīnas Universitātē (1792). Matemātiku, fiziku un ķīmiju apgūst pašmācības ceļā (1800), pie kam tādā līmenī, lai varētu pasniegt šīs zinātnes universitātē. Jau 1806. gadā Avogadro sāk demonstrēt ķīmiskos eksperimentus Turīnas Akadēmijā. 1819. gadā viņu ievēl par biedru Turīnas Zinātņu akadēmijā, laikā no 1820. līdz 1822.gadam un no 1834. līdz 1850. gadam Avogadro ir bijis fizikas un matemātikas katedras vadītājs, bet no 1820. gada profesors Turīnas Universitātē.

1811. gadā viņš izvirzīja molekulāro hipotēzi vielas uzbūvē, noteica vienu no gāzu pamatlikumiem, kas vēlāk nosaukts viņa vārdā. Avogadro likums – dažādu gāzu vienādos tilpumos vienādos apstākļos ir vienāds molekulu skaits. Pamatojoties uz šo likumu, Avogadro izstrādāja metodi, lai noteiktu molekulu un atomu masu. Avogadro noteica atomu skaitu molekulā arī dažām tādām vielām, kurām pirms tam tas bija noteikts nepareizi (piemēram, ūdenim, skābeklim, slāpeklim, slāpekļa oksīdiem u. c.). Avogadro bija pirmais, kurš pamanīja līdzīgas sakarības starp slāpekļa, fosfora, arsēna antimona īpašībām. Vēlāk šie elementi tika apvienoti 5A grupā elementu periodiskās sistēmas tabulā. 1811. gadā aprēķināja kampara molmasu, mērot tā tvaiku blīvumu 210ºC temperatūrā un 1 atm spiedienā. Kampara tvaiku blīvums šādos apstākļos bija 3,84 +/-0,03 g/L.

Tomēr nozīmīgākie Avogadro darbi ir saistīti ar molekulāro fiziku. Līdz 1846. gadam viņš ar lielu interesi pētīja elektroķīmijas problēmas, galveno uzmanību pievēršot sakarību meklēšanai starp ķīmiskajām un elektroķīmiskajām parādībām. Tas palīdzēja viņam radīt savdabīgu elektroķīmisko teoriju.

Pirmā zinātnieka publikācija nāca klājā 1811. gadā. Tajā Avogadro publisko molekulāro teoriju. Šī teorija ļauj precīzi noteikt atommasas molekulu sastāvu. Saskaņā ar šo teoriju Avogadro noteica, ka ūdeņraža, skābekļa, slāpekļa, hlora un dažu citu vielu molekulas sastāv nevis no viena, bet no diviem atomiem. Otrā publikācija – 1814. gadā. Tajā Avogadro apraksta gāzu likumu un pielikumā izskaidro universālo Avogadro konstanti.

Visas dzīves laikā Avogadro ir publicējis ap 75 rakstu krājumu, katrā no tiem vidēji ir ap 700 lappušu. Nozīmīgākais publicētais darbs ir viņa četru sējumu fizikas grāmata, «Fisica dei corpi ponderabili», kas izdota laikā no 1837. līdz 1841. gadam.

Avogadro dziļi nicinājis greznību un bagātību, bijis vienaldzīgs pret saviem panākumiem un popularitāti, pareiza dzīves veida piekritējs, dzīvē it visā centies ievērot pieticību un mērenību. Savu ģimenes dzīvi Amadeo Avogadro nokārtojis diezgan vēlu - tad, kad viņam jau bijis pāri trīsdesmit. Strādājot Verčelā (it. v. Vercelli), viņš iepazinās ar savu topošo sievu Feličitu (Felicita Mazzé), notāra meitu, kas bijusi par 18 gadiem jaunāka. Avogadro ir astoņu bērnu tēvs, viņam bijuši divi dēli un sešas meitas. Tomēr neviens no bērniem nav mantojis tēva profesiju un intereses.

Amadeo Avogadro laikabiedri raksturo viņu kā iespaidīgu, kautrīgu un pievilcīgu personību. Viņi atzīmē Avogadro labsirdību un atklātību attiecībās ar citiem cilvēkiem.

Amadeo Avogadro mirst Turīnā 1756. gada 9. jūlijā. Gadu pēc viņa nāves, kā atzinība par nopelniem zinātnē, Turīnas Universitātē tiek uzstādīts zinātnieka bronzas krūšutēls.

Avots: http://www.kimijas-sk.lv, wikipedija

***