Andrievs Niedra dzimis Tirzā (netālu no Gulbenes), miris 1942. gada 25. septembrī Rīgā, bija latviešu mācītājs, sabiedriskais darbinieks, politiķis, rakstnieks.

Niedra dzimis 1871. gada 8. februārī (vai 23.janvārī — dažos pētījumos kā Niedras dzimšanas datums tiek minēts 27. janvāris un arī viņš pats paskaidrojuma rakstā 1924. gada tiesas procesam minēja divus datumus) Tirzā pie Gulbenes lauksaimnieka ģimenē (83, jeb ~32ha pūrvietu liela saimniecība).

1887. gadā 16 gadu vecumā izdeva pirmo dzejoļu krājumu Pirmās ziedoņa vēsmas, sāka regulāri publicēties "Baltijas Vēstnesī". Mācījies Tirzas, vēlāk Vecpiebalgas draudzes skolās. Izglītību turpināja Rīgas un Jelgavas ģimnāzijās.

Studējis Tērbatas Universitātē teoloģiju, kuru absolvēja 1898. gadā. Studiju sākumā Niedra iestājās studentu korporācijā "Lettonija", taču pēc kāda laika izstājās. Studiju vasaras brīvlaikā Niedra strādāja par mājskolotāju Kurzemē, Puzeniekos (Puzē) pie barona Oskara Grothusa.

Nokalpojis kandidāta gadu Koknesē, Niedra ar R.Blaumaņa atbalstu devās uz Davosu Šveicē uzlabot savu veselību (viņu vajāja plaušu dilonis). Pēc tam strādāja par ticības mācības skolotāju Rīgā, kur paralēli vadīja žurnālu Austrums un Pēterburgas Avīzes literāro daļu. 

1903. gadā nopirka Austrumu, ko turpmāk iespieda savās lauku mājās Cēsu tuvumā ierīkotā spiestuvē. Brošūrās un skrejlapās asi nostājās pret 1905. gada revolūciju.

Viena no nozīmīgākajām Niedras politiskās darbības epizodēm 1905. gadā bija viņa uzstāšanās I Latvijas skolotāju kongresā 10. novembrī Rīgā — Niedra aicināja skolotājus pievērst lielāku uzmanību jaunatnes audzināšanai uz nacionāliem pamatiem un mazāk aizrauties ar revolucionāriem lozungiem. 

1906. gada jūlijā Rīgas Latviešu biedrības organizētajā Vidzemes lauksaimnieku kongresā Rīgā Niedra uzstājās ar priekšlasījumu par agrāro jautājumu. Viņa uzskati simpatizēja kongresa delegātiem no Matīšu draudzes, kurā tobrīd nebija mācītāja.

Divus gadus nostrādājis Matīšos, 1908. gadā Niedra pārgāja uz Kalsnavas un Vietalvas draudzi, gandrīz uz desmit gadiem pametot politisko dzīvi.

Dažus mēnešus pēc Krievijas cara atteikšanās no troņa Valkā tika dibināta Latviešu Zemnieku savienība. Tās nodaļa izveidojās arī Kalsnavā. A.Niedra aktīvi piedalījās savienības kongresā 1917. gada jūlijā, kur viņu ievēlēja prezidijā. Kā Zemnieku savienības biedrs nostājas pret Kārli Ulmani, kas iestājās par sadarbību ar sociāldemokrātiem un agrārreformu.

1918. gada sākumā vācu karaspēks okupēja visu Latvijas teritoriju. Lielinieki Niedru arestēja un kā ķīlnieku veda uz Krieviju, taču viņš aizbēga no arestantu ešelona.

1918. gada 10. aprīlī sanāca Vidzemes Zemes sapulce, kurai vācu uzraudzībā bija jāizsaka jaunajai varai vēlami spriedumi, 17 pagastu priekšnieku izvēlēto delegātu Niedru vācieši nelaida tālāk par Cēsīm — kā raksta Paegle, "okupācijas varai bija nācis zināms, ka viņš nebalsos par piesliešanos Vācijai".

Tā paša gada nogalē Vidzemes mācītāju sinode pieņēma lēmumu par apsveikuma telegrammas nosūtīšanu Vācijas ķeizaram. Sinode lēmumu pieņēma, bet Niedra un vēl 16 latviešu un igauņu mācītāji (starp viņiem V.Maldonis, E.Bergs, K.Beldavs un citi) uzstājas pret.

1918. gada 18. novembrī Tautas padome proklamēja Latvijas valsti. Niedras attieksme pret Tautas padomi bija kritiska. Vēlāk viņš rakstīja, ka neredzēja to pamatu, uz kāda padome ir sev piesavinājusies varas nesēja tiesības, bet pilnīgi nepieņemama esot bijusi Tautas padomes politiskās platformas nostādne par Satversmes sapulces vēlēšanām uz vispārēju vienlīdzīgu vēlēšanu tiesību pamata.

1919. gadā Niedra apbraukāja Vidzemi pārtikas iegādei un organizēja pretošanās pulciņus lielinieku aizmugurē.

1919. gada 24. aprīlī Niedra ieradās landesvēra komandiera Flečera štābā Tukumā, un tikai šeit uzzināja par 16. aprīļa Liepājas puču, kura rezultātā bija gāzts Ulmaņa kabinets.

Niedra izvirzīja savu — septiņos punktos formulētu — baltvācu un latviešu tuvināšanās plānu, kura pirmais punkts pieprasīja no vāciešiem Latvijas un Pagaidu valdības atzīšanu. Dažas dienas vēlāk Niedra ieradās Baloža štābā Ķemeros, lai noskaidrotu latviešu attieksmi pret izlīguma plānu.

No dzelzdivīzijas komandiera Bišofa Jelgavā uzzinājis par 26. aprīlī izziņoto valdības sastāvu, 27. aprīlī Niedra ieradās Liepājā, tomēr atsacījās tūlīt pieņemt valdības vadītāja posteni. Viņš vēlreiz kļuva par starpnieku — sarunās starp Borkovska kabinetu un Pagaidu valdību.

Pēc viņa pieprasījuma 29. aprīlī atbrīvoja Ulmaņa kabineta ministrus. Galvenais sarunu temats bija jaunas kompromisa valdības izveidošana. Niedra bija gatavs atdot Ulmanim 7—8 vietas no 12 ministru portfeļiem; tomēr pretrunas izrādījās pārāk lielas, lai sarunas būtu rezultatīvas.

Jauno valdību Niedra vadīja no 1919. gada maija līdz jūnijam. Pēc bermontiešu sakāves viņš emigrēja.

1924. gadā Niedra atgriezās Latvijā, kur tika apsūdzēts valsts nodevībā.

A.Niedras kā apsūdzētā lieta 1924. gadā tika skatīta divās tiesas prāvās — atsevišķi par 1919. gada 16. aprīļa puču Liepājā un atsevišķi par līdzdalību Bermonta plānos.

Otrā prāva, kas notika 1924. gada decembrī un nepiesaistīja tik lielu ievērību, noslēdzās ar attaisnojošu spriedumu A.Niedram.

Tāpēc, runājot par A.Niedras tiesas prāvu, ar to parasti un arī šeit tiek domāta pirmā tiesas prāva, kas notika 1924. gada 18.—23. septembrī. Piedaloties ap 90 lieciniekiem — tostarp K.Ulmanim, J.Balodim u.c. — šī prāva piesaistīja vispārēju uzmanību un izsauca krasi atšķirīgus sabiedrības spriedumus. Prāvas sakarā 1924. gadā tika sarīkota sabiedriska tiesa pār A.Niedru un izdota vesela rinda publikāciju un atmiņu par A.Niedru un 1919. gada notikumiem.

Pats A.Niedra oficiālās varas un sabiedrības savas darbības vērtējumiem centās pieiet ar ironisku sarkasmu, 1923. gadā publicējot atmiņas ar nosaukumu “Tautas nodevēja atmiņas” un atbildot uz V.Eglīša sarakstīto grāmatu par A.Niedru, kurā viņš saskatīja sev veltītu kapa runu, ar biogrāfisku atskatu “Dzīvais mironis”. Viņam piesprieda cietumsodu, ko vēlāk aizstāja ar izraidījumu no valsts. Niedra pārcēlās uz Austrumprūsiju, kur kalpoja par mācītāju.

 1942. gadā atgriezās Rīgā, kur arī mira.

***

Par Niedras politiskās darbības aizsākumu ir uzskatāms 1904. — 1905. gads. Šis laika periods saistās ar revolūcijas ideju sabiedrībā. Šīs idejas ietvaros parādījās dažādi, pret vācu muižniecību vērsti saukļi, tika asi kritizēta pastāvošā iekārta. Taču Andrievs Niedra, kas jau vairākus gadus iepriekš bija sācis darboties baznīcas struktūrās un no 1906. līdz 1918. gadam bija mācītājs vairākās baznīcās, uzstājās ar kontrrevolucionārām idejām. Tās nebija tik daudz vērstas pret revolūciju kā tādu, bet pret, pēc Andrieva Niedras domām, nenovēršamiem revolūcijas apspiešanas centieniem no cariskās Krievijas puses. Šādu notikumu turpmāko gaitu A. Niedra paredzēja, jo bija iepazinies ar marksisma un boļševisma teoriju. Par šo rīcību, kas bija pretēja sabiedrības domai, Niedra izpelnījās nosaukumu “tumsonis”.

Niedra politiskajā darbībā uz pāris gadiem apklusa. 1917. gadā, kad tika gāzta cariskās Krievijas valdība, viņš sāka aktīvi darboties jaunās Latvijas veidošanas procesā. Savus uzskatus nemainījis, Andrievs Niedra turpināja vērsties pret marksismu un sociālismu. Viņš iestājās Zemnieku savienībā, kuras ietvaros izveidoja otru spārnu pret Kārļa Ulmaņa politisko virzību. K. Ulmanis pārstāvēja ideju latviešu tautas interesēs veikt agrāro reformu, attīstot sadarbību ar sociāldemokrātiem. Kā konservatīvs politiķis A. Niedra nevarēja pieļaut ieplānoto, vācbaltiešiem piederošo zemju atsavināšanu bez jebkādas atlīdzības, jo uzskatīja privātīpašumu par neaizskaramu, kā arī neatzina sadarbību ar sociāldemokrātiem vispār.

Situācija nopietni pavērsās pēc 1918. gada novembra, kad tika proklamēta Latvijas neatkarība. Ulmaņa vadītā pagaidu valdība sāka nopietni gatavoties pilnībā pārņemt varu Latvijā. No otras puses tikpat draudīgi bija Pētera Stučkas vadītie boļševiki, kas lauzās iekšā Latvijā no austrumiem. Divi politiskie Niedras pretinieki draudēja pārveidot Latviju, pēc ieskatiem, kas neatbilda viņa pārliecībai. Tādēļ diezgan loģiska bija Andrieva Niedras piekrišana vadīt provācisko valdību. Kā tās vadītājs viņš cerēja Latvijas aizstāvēšanā pret boļševikiem iesaistīt landesvēra vienības, kas tajā laika posmā atradās Kurzemē, kā arī vācu Dzelzs divīziju. Pēc izjukušajām cerībām uz sadarbību ar Ulmaņa valdību ar spēcīgi apbruņoto aizmuguri Niedra bija gatavs militāri vērsties arī pret Ulmaņa atbalstītāju vienībām. 

Vācu armijas vienības salīdzinoši ātri sasniedza Rīgu, kur sāka izrēķināšanos ar boļševiku atbalstītājiem. Patvaļīgi rīkodamies, vācu karavīri nežēlīgi nogalināja arī nevainīgus cilvēkus un netika par to sodīti, jo nāves soda izpildītāji atteicās piedalīties tā īstenošanā. Galīgu sagrāvi Niedras valdība piedzīvoja pēc Cēsu kaujām, kurās tika sakauta vācu armija, un līdz ar šo sakāvi Niedras valdība beidza pastāvēt.

1919. gada norises Latvijā bija īpašs notikums Latvijas vēsturē. Tas bija gads, kurā tika izlemta Latvijas turpmākā nākotne. Visas trīs pastāvošās valdības veidoja ļoti savādu un kompleksu politisko situāciju. Īsti neviena no valdībām no demokrātijas viedokļa nebija tiesīga valdīt, jo tās nebija vēlētas.

Kaut arī Andrievs Niedra bija spējīgs politiķis, vācbaltiešiem viņš palīdzēt nespēja, un to Brīvības cīņu laikā apzinājās arī viņš pats. Vienīgais, ko būtu panācis Niedra, uzvarot sāncensību par varu Latvijā, būtu vācbaltiešu pozīciju un situācijas neilga saglabāšana, jo tautā ideja par neatkarīgu un latvisku Latviju bija guvusi pārāk lielu izplatību. Niedras politiskā karjera beidzās līdz ar bermontiešu armijas sakāvi, pēc kuras Niedra emigrēja no Latvijas.

***

 * 1871. II 08. Tirzas pag. + 1942. IX 25.

                Beidzis Tērbatas Universitāti,

                1919. pret latviskas valdības vadītājs,

                1942. mācītājs ēmerits,

                Avots:       „Es viņu pazīstu”, R., 1939.;

                                „Baznīcas kalendārs“, R., 1942.