Boriss Pasternaks bija  krievu rakstnieks prozaiķis un dzejnieks, Nobela prēmijas literatūrā ieguvējs (1958).

Viņa zināmākais darbs ir romāns "Doktors Živago" (Доктор Живаго, 1958/1987).

Pasternaks dzimis Maskavā gleznotāja Leonīda Pasternaka ģimenē.

Viņa tēvs bija Maskavas Glezniecības skolas profesors, māte Roza Kaufmane - pazīstama pianiste. Pasternaks uzauga kosmopolītiskā atmosfērā.

Pie viņa tēva viesojās Sergejs Rahmaņinovs, Rainers Marija Rilke, Ļevs Tolstojs.

Pasternaks nolēma kļūt par komponistu, tāpēc iestājās Maskavas konservatorijā, kuru 1910. gadā tomēr pameta, lai dotos uz Marburgas universitāti. Tur viņš studēja pie tādiem neokantistiem kā Hermanis Koens un Nikolajs Hartmanis.

1914. gadā viņš atgriezās Maskavā.

Pasternaka agrīno dzeju spēcīgi ietekmēja Bloka un futūristu darbi.

Pirmās publikācijas viņa bija 1914. gadā.

Pirmā pasaules kara laikā Pasternaks strādāja kādā ķīmiskajā rūpnīcā Urālos. Lai gan daudzi viņa radinieki un draugi pēc kara pameta Krieviju, Pasternaks nolēma palikt.

Trīsdesmitajos gados, kad sākās komunistiskās represijas, Pasternaks jutās vīlies padomju režīmā. Šajā laikā viņš vairāk nodarbojās ar tulkošanu nekā rakstīšanu. Viņš  tulkoja Šekspīra, Gētes, Rilkes, Verlēna un gruzīnu dzejnieku darbus.

Pēc Otrā pasaules kara Pasternaks sāka rakstīt daļēji autobiogrāfisku romānu "Doktors Živago". To nebija iespējams publicēt Padomju Savienībā, tāpēc tas tika izdots Itālijā. Tas bija iegansts dažādām pret Pasternaku vērstām represijām, kuras vēl pastiprināja tas, ka 1958. gadā viņam tika piešķirta Nobela prēmija.

Režisors Deivs Līns 1965. g. nodeva ASV skatītājiem filmu “Doktors Živago” ar Omāru Šarifu, Džūliju Kristiju un Džeraldīni Čaplinu galvenajās lomās. Romantiskā noskaņā veidotais kinodarbs ieguva lielu popularitāti pasaulē un izpelnījās piecus Amerikas Kinomākslas akadēmijas “Oskarus”.

Nobela prēmiju, baidoties tikt izraidīts no PSRS, Pasternaks atteicās pieņemt.

Pasternaks nomira no plaušu vēža 1960. gada 30. maijā Peredelkinā, Maskavas apgabalā.