Nestors Mahno bija ukraiņu anarhokomunists Krievijas pilsoņu kara laikā.

No 1918. līdz 1921. gadam vadīja zemnieku veidoto Revolucionāro Ukrainas nemiernieku armiju (Революційна повстанська армія України), kura kādu laiku kontrolēja lielu daļu Ukrainas dienviddaļas. Armijas kontrolētajos apgabalos tika ieviesta vara, kura balstījās uz anarhisma principiem.

Mahno arī pazīstams kā Krievijas pilsoņu kara ieroča - tačankas viens no pirmajiem efektīvākajiem izmantotājiem kaujās.

Dzimis nabadzīgā zemnieku ģimenē.

No 1895. gada - sezonas strādnieks, no 1903. gada - strādāja rūpnīcā dzimtajā Guļaipolē.

Piedalījās 1905. gada revolūcijā.

1910. gada 22. martā sodīts ar nāvessodu, kurš nomainīts ar beztermiņa katorgu.

Pārvietots uz Butirku cietumu Maskavā, kur iepazinās ar anarhistu Pjotru Aršinovu. Pēc Februāra revolūcijas tika atbrīvots un devās uz dzimto pilsētu, kur kļuva par vietējās padomes līderi, un aicināja uz radikāliem sociāliem pārkārtojumiem.

Pēc Oktobra revolūcijas cita starpā apmeklēja arī Maskavu, kur tikās ne tikai ar ietekmīgiem anarhistiem, bet arī ar boļševiku līderiem, to skaitā Ļeņinu.

Vēlāk atkal devās uz dzimto pilsētu, kur organizēja bruņotu cīņu. Ap Mahno pamazām grupējās nemiernieku grupas, kas cīnījās gan pret Ukrainas valsti Simona Petļuras vadībā, gan Antona Deņikina baltgvardiem. Cīnoties pret Deņikinu, noslēdza vienošanos ar boļševikiem.

Eksistē nepārbaudīti dati, ka par kaujām pret Deņikinu Mahno esot apbalvots ar Sarkanā Karoga Ordeni.

1919. gada jūnija sākumā Mahno sarāva saites ar Sarkano armiju, bet 1919. gada 6. jūnijā Ļevs Trockis pasludināja Mahno "ārpus likuma".

Mahno spēki turpināja ciņas pret Petļuras un Deņikina karaspēku, pulcējot ap sevi citas kaujas vienības.

1919. gada 1. septembrī Mahno deklarēja Revolucionārās Ukrainas nemiernieku armijas izveidi un nostiprināja varu reģionā.

1920. gada rudenī Mahno spēki atkal noslēdza vienošanos ar boļševikiem par kopēju cīņu pret Pjotra Vrangeļa spēkiem Krimā. Kad Vrangeļa spēki tika sakauti, Padomju vara piedāvāja Mahno armijai pārdislocēties uz Ziemeļkaukāzu.

Kad Mahno atteicās, Sarkanā armija uzbruka anarhistu spēkiem. Mahno armija vairākus mēnešus ar kaujām pārvietojās pa Ukrainu līdz 1921. gada 28. augustā, Sarkanās armijas vajāts, Mahno ar savas armijas atliekām pārgāja Rumānijas robežu.

Vēlāk līdz mūža galam dzīvoja Parīzē, kur mira no tuberkulozes un ir arī apglabāts.