Aleksandrs Ņevskis vai Aleksandrs Jaroslavičs  bija Zelta Ordas vasalis, hana Batija iecelts krievu karavadonis, Novgorodas kņazs (1236-1251), Kijevas lielkņazs (no 1249).

1240. gadā pie Ņevas upes esot sakāvis zviedrus, par ko ieguvis Ņevska nosaukumu. Zviedru tā laika hronikas šo kauju nepiemin.

Kad Livonijas ordeņa spēki 1240. gadā bija ieņēmuši Pleskavu, Ņevskis organizēja spēcīgu karaspēku,

1242. gadā iekaroja pilsētu un t.s. Ledus kaujā sakāva arī ordeņa spēkus.

Romas pāvests Inocentijs IV atkārtoti vērsās pie kņaza Aleksandra ar piedāvājumu pievienoties Romas katoļu baznīcai un kopīgi uzsākt cīņu pret mongoļiem, par ko liecina divas saglabājušās pāvesta bullas.

Pirmajā vēstulē, kas datēta ar 1248. gada 22. janvāri, pāvests piedāvāja Aleksandram sekot sava tēva Jaroslava piemēram un pāriet katoļu ticībā, kā arī caur Livonijas ordeņa brāļiem dod ziņu pāvestam par mongoļu uzbrukuma draudiem Novgorodai, lai kopīgi varētu

"tatāriem vīrišķīgu pretestību izrādīt".

Atbildes vēstules teksts nav zināms, bet savā otrajā vēstulē "Naugardijas karalim Aleksandram" (Alexandro, illustri regi Nougardiae), kas datēta ar 1248. gada 15. septembri, pāvests rakstīja:

"Tu ar degsmi lūdzi, lai Tevi caur patiesu padevību piepulcina vienotās baznīcas galvai un piedāvā Pleskavas pilsētā uzcelt latīņu katedrāli"

(in Pleskowe civitate tua Latinorum Ecclesiam erigere cathedralem).

Par savu pārstāvi pāvests šajās sarunās nozīmēja savu legātu Prūsijas arhibīskapu Albertu Zauerbēru, kas gan nenotika sakarā ar viņa konfliktu ar Vācu ordeni.

1251. gadā Novgorodā ieradās divi citi katoļu baznīcas legāti ar pāvesta bullu, tomēr Aleksandrs pārdomāja un atteicās pāriet katoļu ticībā un, iespējams, saņemt Novgorodas (Krievzemes) karaļa kroni no Romas pāvesta.

No 1252. gada Zelta Ordas hans Batijs Aleksandru iecēla par Vladimiras lielkņazu un savu vietvaldi visā Krievijā.

Par Krievzemes karali 1253. gadā kronēja Galīcijas-Volīnijas kņazu Danielu Romanoviču.

Tā vietā Aleksandrs piekrita kļūt par Vladimiras-Suzdaļas lielkņazu un mongoļu hanu vietvaldi visā Krievzemē pēc tam, kad mongoļi 1252. gadā atcēla iepriekšējo vietvaldi Vladimiras lielkņazu Andreju no amata.

Vēlāk par Novgorodas kņazu kļuva Aleksandra vecākais dēls Vasilijs Aleksandrovičs, kuru 1255. gadā Novgorodas veče padzina, bet tēvs atjaunoja amatā.

1259. gadā Aleksandrs ar tatāru iebrukumu draudēdams, piespieda Novgorodu samaksāt mongoļiem meslus.

1260. gadā par Novgododas kņazu viņš iecēla savu otro dēlu Dmitriju, kas 1262. gadā devās karagājienā uz Tērbatu.

Pēc tam, kad 1262. gadā viņam pakļautajās pilsētās tika nogalināti tatāru meslu vācēji, Aleksandrs lejup pa Volgu devās uz Zelta Ordas galvaspilsētu Saraju uz sarunām ar mongoļu hanu.

Sarunu laikā viņš saslima un atceļā nomira 1263. gada 21. novembrī. Viņa mirstīgās atliekas tika apglabātas Vladimiras Kristus dzimšanas klosterī, bet 1724. gadā Pēteris I tās lika pārvest uz Pēterburgu.