Alberts fon Bukshēvdens, arī Alberts, Alberts fon Apelderns, bija garīdznieks, diplomāts, politiķis, trešais Livonijas (Ikšķiles) bīskaps, vēlāk pirmais Rīgas bīskaps. Galvenais vācu feodāļu un katoļu baznīcas ekspansijas vadītājs Baltijā 13. gadsimta sākumā.

Cēlies no zemākās kārtas dižciltīgajiem — Bukshēvdeniem (Bickeshovede, Bikeshovde, Beckeshovede, de Bekeshovede, Buxhöveden, Buxöhvden, Bukshöwden). Alberta māte bija otrreiz precējusies ar ministeriālu Hogero no Apeldernas.

Alberts Bukshēvdens ir dzimis ap 1165. gadu, mācījies Brēmenes svētā Pētera baznīcas skolā, vēlāk kļuvis par šīs baznīcas skolas garīdznieku un Brēmenes domkungu (1186—1194).

1199. gada 29. martā (pēc Bertolda nāves 1198. gadā) pāvests Inocents III iesvētīja viņu par trešo Livonijas (Ikšķiles) bīskapu. Izvēli, acīmredzot, ir ietekmējusi tuvā radniecība ar Brēmenes arhibīskapu Hartvigu II (Alberta māte bija Hartviga II pusmāsa).

1200. gadā Alberts ieradās Livonijā, par savu rezidenci izvēloties Ikšķili.

1201. gadā Alberts savu rezidenci pārcēla uz Rīgu, ko tad arī vēlāk oficiāli uzskata par Rīgas pilsētas dibināšanas gadu.

1202. gadā Alberta palīgs Teoderihs ar viņa ziņu dibināja garīgu bruņinieku ordeni — Kristus bruņinieku brāļus —, ko vēlāk pazīst ar Zobenbrāļu ordeņa nosaukumu.

1214. gada 20. februārī Inocents III atbrīvoja Rīgas bīskapiju no Brēmenes arhibīskapa uzraudzības.

1220. gadā Igaunija un Livonija tika piešķirtas Dānijas karalim Valdemāram II, pret ko iebilda Livonijas iedzīvotāji un bīskapam Albertam 1222. gada jūnijā Sāmsalas sarunās ar karali izdevās viņu pārliecināt atteikties no tiesībām uz Livoniju.

1225. gada 1. decembrī Svētās Romas impērijas ķeizara Frīdriha II dēls, Vācijas karalis Heinrihs VII (literatūrā dažkārt Indriķis), pamatojoties uz Alberta lūgumu, piešķīra Albertam principātu pār Līvzemi, Latviju un piejūras apgabalu ar tiesībām kalt naudu, dibināt pilsētas komūnu Rīgā (fundandi civitem in Riga) un arī citas tiesības, kādas ir zemes valdniekam. Tādējādi Alberts kļuva par Vācijas valsts firstu. Tomēr Albertam neizdevās iegūt Livonijas arhibīskapa titulu. Viņš nebija vienīgais Livonijas garīgais valdnieks un viņa apgabala robežās ietilpa tikai daļa no Igaunijas. Alberts (arī viņa pēcnācēji līdz pat 1255. gadam) no Livonijas bīskapa palika tikai par Rīgas un Rīgas apgabala bīskapu. Savas valdīšanas laikā Alberts 14 reizes pats personiski devies vervēt krusta karotājus.

Organizējis daudzus krusta karagājienus pret līviem, letiem un igauņiem, pēdējo reizi 1227. gada janvārī piedalījās Sāmsalas iekarošanā.

Miris 1229. gada 17. janvārī, apglabāts Rīgas Doma baznīcā.

***

Līdz pat 18. gadsimtam visur kā Alberta dzimtas uzvārds figurē Bukshēvdens.

Nesaskaņas radās tikai tad, kad J.D.Grūbers savā "Livonijas Hronikas" izdevumā (1740. gadā) piešķīra Albertam dzimtas uzvārdu Apelderns (de Apeldern). J.D.Grūbers pamatojās vietu Indriķa hronikā (XXVIII, 6), kur minēts kā Alberta brālis minēts Johanness no Apeldernas (Iohannes vero de Appelderin, frater episcopi...).

Tas likās par pietiekamu iemeslu, lai lauztu līdzšinējo tradīciju un izvirzītu jaunu tēzi par Alberta dzimtas uzvārdu. Šo tēzi atzina un pieņēma arī vairāki vēlākie pētnieki (J.G.Arnts, A.Hanzens, E.Pābsts, S.Aņņinskis). Alberta dzimtas vārds ar pilnīgu ticamību nav pierādīts vēl tagad.