Ansis Lerhis-Puškaitis, īstajā vārdā Anss Lerhis (dzimis Talsu pagasta "Cīruļos", miris Džūkstē) bija latviešu rakstnieks un folklorists. 

1897. gadā beidzis Irlavas skolotāju semināru. Strādājis par skolotāju Anneniekos un Džūkstē.

No 1883. gada vācis tautas pasakas, kā arī organizējis to vākšanu Talsu un Džūkstes apkaimē. Savāktās vairāk nekā 1900 pasakas, 3300 teikas un citus tekstus (kopā ap 6650 uz 4561 lpp.) publicētas krājumā "Latviešu tautas teikas un pasakas" 7 sējumos (1891-1903).

Šie krājumi kopā ar Krišjāņa Barona "Latvju dainām" veido latviešu folkloristikas pamatu.

Pirmajos trijos sējumos ("Latviešu tautas pasakas") publicētas tikai paša Lerha-Puškaiša savāktie 363 teksti.

Ceturtais sējums ir iepriekš savākto pasaku varianti. Piektais sējums nosaukts par “Latviešu tautas teikas un pasakas”, un tajā publicēti galvenokārt Friča Brīvzemnieka vākums — teikas par burvjiem, raganām un mirušajiem (983 teksti).

Sestais sējums iznāca divās grāmatās, un tajā publicēti Augusta Bīlenšteina, Rīgas Latviešu biedrības un citu vākumi.

Īsi pirms nāves (miris no tuberkulozes 43 gadu vecumā) iznāca septītā sējuma pirmā daļa.

Otrā daļa palika rokrakstā, un publicēta tikai 2001. gadā.

Rakstījis arī oriģinālpasakas un stāstus. Pazīstamākie darbi ir "Pasakas" (1. un 2. daļa; 1890-1891) un stāsti "Kurbads" (1891), "Ojārs" (1892), "Vodžus" (1893).

Džūkstes Lancenieku skolas ēkā, kur 20 gadus strādāja A. Lerhis-Puškaitis, iekārtots "Pasaku muzejs".

Izvadīts no paša izlolotā Džūkstes biedrības nama.