Aleksandrs Vēbers ir atmodas laikmeta darbinieks, pārlatviskojies vācietis, nedēļas laikraksta „Balss" izdevējs un ilggadīgais vadītājs (tā redaktors 1878-1907). Avīze bija paredzēta lauku iedzīvotājiem, tomēr tajā publicēja arī polemikas ar "Latviešu Avīzēm" un Latviešu draugu biedrību. "Balsī" atrodami literatūrkritiski raksti; tajā publicējušies brāļi Kaudzītes, F. Brīvzemnieks u. c.

Dzimis 1848. gada 18. novembrī Rucavas draudzes Ķāķišķu muižā kā vācu tautības vecāku (no abām pusēm) pirmais dēls. Mātes brālis - fon Vite, Varšavas māc. apgabala kurators.

1856. gadā viņa tēvs — valsts (kroņa) mērnieks, pārgāja dzīvot uz Liepāju, kur sāka mērīt Liepājas dzelzceļa līniju, te Aleksandrs apmeklē kādu privātskolu un vēlāk — četrklasīgu apriņķa skolu.

No Liepājas Vēberu ģimene pāriet uz dzīvi Viļņā, kur dēls apmeklē vācu baznīcas skolu un vienu gadu — ģimnāziju. Viļņā jaunais Vēbers uzņem iespaidus no poļu un lietuviešu nacionālām cīņām, kas sešdesmito gadu sākumā izpaudās asiņainos nemieros, tā sauktajā poļu dumpī.

No Viļņas Vēbera vecāki apmetās uz dzīvi Jelgavā, un Aleksandru sūta Jelgavas ģimnāzijā. Vēbers te iepazīstas ar Kr. Kalniņu, P. Pļavnieku un citiem vēlākiem latviešu atmodas darbiniekiem, kā arī Alunāna ģimeni, kura atstājusi lielu iespaidu uz viņa tālāko garīgo attīstību. Tāpat kā Juris Alunāns, viņš sajūsmīgi runāja par latviešu vēsturi un latviešu valodas tiesībām. Tas bija «Pēterburgas Avīžu» laiks, kas atbalsojās Alunāna ģimenē, te A. Vēbers dabūja ierosmi mācīties latvju valodu un pacelt latvju tautu uz augstāka garīga līmeņa. Viņš sajūsminās par latviešu un lietuviešu vēsturi un apņemas strādāt latvju tautas labā.

A. Vēbers par šo laiku (1866.—1867. g.) vēlāk pats rakstīja: «Četri jaunekļi Jelgavā, ģimnāzijas skolēni, sanāca kopā, norunādami savā starpā mācīties latviešu valodu un iepazīties ar latviešu gara mantām: Krišjānis Kalniņš, Pļavnieku Pāvuls, Šlēziņu Andrejs un Vēberu Zanders. Iededzies priekš latviešu tautas lietas, drīz pārliecinājos, ka latviešu vajadzības un labumi ik reizes nesakrīt ar to, ko šejienes vācieši atzīst un dēvē par savām interesēm, bet dažreiz pat diezgan cieši saduras ar tām. Tādā sadursmē arvienu esmu stājies latviešu pusē, lai gan dažreiz tas man nācās ļoti grūti un darīja sirdssāpes... Kad nu mana sirds mani vilka latviešu pusē, un kad mans prāts mani mācīja, ka tur meklējama taisnība, tad nekaunējos droši un stingri stāties latviešu pusē. Tur es piederēju ar sirdi un pārliecību.»

Jelgavas ģimnāzistu pulciņš stāvēja «Pēterburgas Avīžu» ietekmē un uzturēja sakarus ar Kr. Valdemāru Maskavā. Valdemāra ietekme uz Vēberu jūtama jau viņa pirmajā rakstā par jūrniecību «Mājas Viesī». Kad sāka iznākt «Baltijas Vēstnesis», A. Vēbers raksta tur par latvju vēstures jautājumiem.

1869. gada beigās Vēbers pabeidz Jelgavas ģimnāziju un 1870. gadā iestājas Tērbatas universitātes Vēstures nodaļā. Tērbatā viņš iepazīstas ar Kronvaldu Ati, kura iespaids uz Vēberu, sevišķi viņa avīžnieka darbību tuvākos gados, bija ļoti liels, Vēbera darbībā izpaužas stipra Kronvalda Ata ideju ietekme. Viņš ņēma aktīvu dalību Kronvalda «latviešu vakaros», no kuriem 1882. gadā izcēlās korporācija «Letonija».

No Tērbatas A. Vēbers pāriet uz Pēterburgas universitātes Vēstures nodaļu. Pēterburgā viņš piedalās atkal latviešu studentu pulciņā. No šejienes A. Vēbers pastāvīgi raksta korespondences «Baltijas Vēstnesī» par latvju vēsturi, par latvju valodas tiesībām skolās un pašvaldībā, par ortogrāfijas pārlabojumiem, politiskiem dienas jautājumiem, augstākām latviešu skolām, par avīžniecības nozīmi un citiem.

1871. gadā A. Vēbers pārtrauc studijas un iestājas «Baltijas Vēstneša» redakcijā. Pēc pusgada viņš no tās izstājas un nākošā gadā aizbrauc uz Maskavu un iestājas Maskavas universitātē.

1873. gadā A. Vēbers pārceļas atkal uz Pēterburgas universitātes Juridisko nodaļu. Vasarā viņš piedalās latviešu pirmajos dziesmu svētkos kā vadonis latvju studentiem, kas no visām augstskolām bija svētkos ieradušies un izpildīja goda kārtībnieku vietas. A. Vēberu ievēlēja par priekšnieku Kurzemes brīvības svētku komitejā, kas 1871. gadā nodibinājās Jelgavā dzimtbūšanas atcelšanas 50 gadu piemiņai Kurzemē. No šīs svētku komitejas vēlāk izcēlās Jelgavas latviešu biedrība.

No Jelgavas A. Vēbers drīz vien pārnāca uz dzīvi Rīgā un nodarbojās kā «hoftiesas un rātes» advokāts. Viņš ņēma dzīvu dalību Rīgas latviešu biedrībā un darbojās zinību komisijā.

"Baltijas Vēstneša" redaktors no 1892. līdz 1897. gadam, pēc citiem avotiem līdz 1900. gadam.

1903. gadā apmetas jauniegūtajās mājās pie Skrīveriem.

Asās cīņas ar jaunstrāvniekiem viņu atstumj no avīžniecības. Pēc 1905. gada revolūcijas Vēbers dodas uz Vāciju un saraksta grāmatu par prūšu un poļu divtūkstots gadu robežu cīņām («Preussen und Polen», Mūnchen 1907), izlietodams šai grāmatai latviešu vēsturei nodomātos materiālus.

A. Vēbers nomira 1910. g. 16. aprīlī pie Eltvillē (Eltvilā) pie Reinas.

Viņa pelnus pārveda dzimtenē tā paša gada 28. jūlijā, t. i. tai dienā, kad svinēja Tannenbergas kaujas 500 gadu piemiņu slavu un baltu cilšu uzvarai pār ģermāņiem. Pelni apglabāti Rīgas Lielajos kapos.

Avoti:

1. Čakars, O., Grigulis, A., Losberga, M. Latviešu literatūras vēsture: No pirmsākumiem līdz XIX gadsimta 80. gadiem. Rīga: Zvaigzne, 1987.
2. Latvijas Kareivis, Nr. 89 (16.04.1935.)
3. No E. Jendes rokrakstu fonda.
4. Rīts, Nr. 106 (16.04.1935.)
5. Rusmanis, Sigurds. Kursas Laiks (23.03.1995.)

***

Aleksandrs Vebers

​Vebers, pēc dzimuma vācietis, ziedoja savu jaunību, savas zināšanas, savu sajūsmīgo entuziasmēto sirdi latviešu lietai. 25 gadus viņš rediģēja "Balsi" un izcīnīja dažu cīņu pret jaunlatvietības denuncētājiem - vāciešiem, pret latvju literaturas pretiniekim, vēlāk pret jaunstrāvniekiem no pašu latviešu vidus, Vebera politika izgāja galvenā kārtā uz latviešu krievu tuvināšanu; krievos viņš redzēja latviešu glābiņu no vāciešiem. Vēlāk, pārkrievošanas periodā V. pret pareizticības uzspiešanu, krievu burtiem etc. gan karsti cīnījās, tomēr viņa krieviskā orientacija palika visā viņa žurnalista darbības laikā. Arī pret jaunstrāvniekiem (sevišķi, blakus "Balsij", arī "Balt. V." rediģējot 1892.-1896.) Vebers īpaši tādēļ tik dedzīgi cīnījās, ka viņi varēja aptumšot latviešu lojalitates labo slavu krievu valdibas acīs; tā ir tā pati politika, kuŗu Veinbergs vēlāk noveda līdz galējām konsekvencēm. V. daudz darbojies arī latviešu vēstures un senatnes pētniecības laukā. Savos pēdējos darbos (vācu valodā) kļuva par tipisku vācu šovinistu un mazo tautu tiesību apkaŗotāju, tā mūža beigās pilnīgi noliegdams savus skaistos jaunības idealus. 

Aleksandrs Vebers dzimis 18. (6.) novembrī 1848. g. Kurzemē, Rucavas Kaķišku muižā kā kroņa mērnieka dēls. Vecāki vairakkārt mainīja dzīves vietu, kāpēc arī Vebers skolu apmeklēja gan Liepājā, gan arī Viļņā un Jelgavā. Studēja Tērbatā filoloģiju; drīz pārgāja uz Pēterpili, kur 1876. gadā beidza tieslietu fakultati. Nometās uz dzīvi Rīgā, darbojās kā advokats, žurnalists, biedrību priekšnieks. Ilgus gadus bija Zinību Komisijas priekšnieks. 1903. gadā apmetās savās mājās pie Skrīveriem. 1905. g. revolucijā piedzīvoja nepatikšanas un pārcēlās uz Vāciju, kur mira 16. (3.) aprilī 1910. gadā. Sadedzināts un pelni pārvesti uz Rīgu.

Par Veberu: K. Kundziņš ("Druvā", 1912.-14.), T. Zeiferts ("Tautas rakstnieki", 1913).

Avots: Prande, Alberts. Latvju rakstniecība portrejās, 1926.

***

Žurnālists, sabiedrisks darbinieks, advokāts.

No 1862 Jelgavā. Mācījies Jelgavas ģimnāzijā (1864-1869), studējis Tērbatas universitātē (1870), piedalījies latviešu studentu vakaros. Darbojies laikr. "Baltijas Vēstnesis" (1871-1903), red. (1892-1896). Laikr. "Balss" dibinātājs, redaktors un izdevējs (1878-1904). No: Latviešu rakstniecība biogrāfijās (Rīga, 1992). ISBN 5899600349.