Roberta Akmentiņa darbs un uzskati ieņem nozīmīgu vietu ne tikai Latvijas Universitātes veidošanas un attīstības vēsturē, bet ir devuši arī būtisku ieguldījumu jaunizveidotās Latvijas Republikas diplomātisko attiecību veidošanā, juridiskās zinātnes attīstībā un izglītības nozīmes ideju nostiprināšanā Latvijā. Roberta Akmentiņa dzīves gājums atklāj dziļu Latvijas mīlestību un patriotismu, kā arī pašaizliedzību un nesavtību, nosargājot Latvijas Universitātes vienu no pamatvērtībām – bibliotēku.

Leģenda vēsta, ka pateicoties profesora Roberta Akmentiņa drosmei, varonībai un pašaizliedzībai, glābjot Universitātes bibliotēku no iznīcināšanas, kā arī  Latvijas Universitātes galveno ēku Raiņa bulvārī 19 no uzspridzināšanas, tie palika neskarti.

Roberts Akmentiņš dzimis 1880. gadā Igaunijas teritorijā (Taiwola) Kārļa Akmentiņa un Marijas dz. Kabuces 10 bērnu ģimenē kā jaunākais bērns. Mācījies Znamecas pagastskolā un Turaidas ministrijas skolā, pēc tam Valkas pagasta skolā.

No 1889. līdz 1902. gadam izglītojies Penzas mērniecības skolā.

No 1905. gada līdz 1908. gadam mobilizēts kā jaunākais virsnieks 175. Baturinas kājnieku pulkā. 1908. gadā beidzis Saratovas 2. ģimnāziju.

No 1908. līdz 1912. gadam strādājis ar vecāko mērnieku-revizoru Kazanas Zemkopības ministrijā. Juridisko izglītību ieguvis Kazaņas universitātes Juridiskajā fakultātē, kur mācījies no 1908. līdz 1913. gadam.

Roberts Akmentiņš piedalījies Krievu-japāņu karā, kā arī Pirmajā pasaules karā.

Pirmā pasaules kara laikā (1914-1918) mobilizēts kā jaunākais virsnieks 306. kājnieku pulkā.

No 1918. līdz 1919. gadam bijis juriskonsults Omskas Zemkopības ministrijā.

Pēc atgriešanās Latvijā strādājis par Ārlietu ministrijas vecāko juriskonsultu un Izglītības ministrijas vecāko juriskonsultu līdz 1933. gadam.

Darbu Latvijas valsts dienestā sācis 1919. gadā, būdams Latvijas diplomātiskais pārstāvniecības juriskonsults Vladivostokā. Līdztekus tam darbojies par sekretāru Latvijas-Krievijas miera līguma komisijā un par priekšsēdētāju robežkomisijā, kas nosprauda robežu starp Krieviju un Latviju.

20. gadsimta 20. gadu beigās Roberts Akmentiņš tika ievēlēts Latvijas Universitātes Bibliotēkas komisijā, kas nodarbojās ar Bibliotēkai svarīgu jautājumu risināšanu. Latvijas Universitātes prof. Otto Grinbergs, pirmais Latvijas Universitātes Goda doktors, ilggadīgs docētājs (ievērojams speciālists krimināltiesībās un kriminālpolitikā) dalās atmiņās: "Vēl karš nesen bija beidzies, kad es satiku (Robertu Akmentiņu) Universitātē. Universitātei ticis piekomandēts kāds vācietis Dulfers. Tas organizējis Universitātes evakuāciju uz Vāciju. Viņu interesējusi galvenokārt Universitātes bagātīgā bibliotēka. Dulfers licis grāmatas pakot kastēs un vest uz ostu. Vienlaicīgi rīkojis Universitātes uzspridzināšanu.

Roberts Akmentiņš esot klusībā ar strādniekiem sarunājis, ka Dulfera plāns jāizjauc un Universitāte jāglābj. To izdarījuši: strādnieki kastes piepildījuši ar šādu tādu makulatūru, pasmagiem priekšmetiem un virsū pa grāmatai. Pēc tam kastes ciet, un lai ved uz "faterlandi". Dulfrs blēdību neesot pamanījis, ar darbu bijis apmierināts un aizvien retāk ieradies Universitātē. Dulfers pazudis, bet parādījušies vīri no spridzinātāju komandas. Tad profesors Roberts Akmentiņš palicis uzmanīgs. Sarunājis ar profesoru Aleksandru Krugļevski, ka viņiem Universitātes ēka jāglābj. Abi pa naktīm pārmaiņus dežurējuši Universitātes pagrabos un citās telpās. Visas durvis noslēguši un aizbarikādējuši."

Pateicoties prof. Roberta Akmentiņa drosmei, varonībai un pašaizliedzībai, glābjot Universitātes bibliotēku no iznīcināšanas, kā arī Latvijas Universitātes galveno ēku Raiņa bulvārī 19 no uzspridzināšanas, tās palika neskartas. Kad nodibināja tiesībzinātņu nodaļu Latvijas Universitātes Tautsaimniecības fakultātes sastāvā, tad Roberts Akmentiņš kļuva par tās docētāju 1921. gadā: docentu, vecāko docentu un ar 1939. gadu - ārkārtējo profesoru, padomju varas apstākļos - par profesoru.

Profesors Roberts Akmentiņš bija dedzīgs neatkarīgas Latvijas valsts patriots un uzsvēra nepieciešamību rūpēties par valsts suverenitāti arī savas lekcijās.

Līdztekus darbam Latvijas Universitātē Roberts Akmentiņš vadīja Latvijas Tautas universitātes Tautsaimniecības un tiesību zinātņu fakultāti. Latvijas Universitātē Roberts Akmentiņš pasniedza divus kursus - Ievadu tiesību zinātnē un Valststiesības. Zinātniskās pētniecības darbā prof. Roberts Akmentiņš pievērsās galvenokārt valstiesību problēmām. Viņš pievērsa uzmanību arī jaunu valstiesību terminu darināšanai. Prata vairākas svešvalodas, arī franču valodu.

Roberts Akmentiņš bija patiess izglītības entuziasts. To liecina arī viņa pašaizliedzīgā darbība Latvijas Tautas universitātē. Latvijas Tautas universitātes mērķis bija celt tautas kultūras līmeni, dot iespēju katram tikt pie augstskolas izglītības. Par to profesors Roberts Akmentiņš rakstīja: "Katram, sākot ar vienkārša fiziska darba strādniekam un beidzot ar augstāku ierēdni, savā darbā jābūt kvalificētam. Nedrīkst aizmirst, ka tikai ar savu izglītību un inteliģenci mēs varam izveidot un paturēt suverēno valsti." Toties šo pēdējo prof. Roberts Akmentiņš uzskata par vienu no galvenajiem tautas augstskolas uzdevumiem: "Mums vajag attīstīt katrā bez izglītības (..) arī pienākumu pret savu valsti, savu tautu, attīstīt vispusīgu cilvēka personību, kas varētu kritiski skatīties uz dzīvi."

1948. gadā jaunā Latvijas Universitātes vadība profesoru apmeloja un atlaida no darba. Viņš tika tik ļoti diskriminēts, ka nevarēja vairs pat par kurinātāju darbu dabūt. Viņš ar citu vārdu tad tulkoja grāmatas.

Sieva bija krieviete Jeļena (Helēna Akmentiņa, 02.06.1880-01.06.1862), kura pasniedza krievu valodu Latvijas universitātē un necieta komunistisko režīmu. Dzīvoja Ģimnastikas ielā. Latvijas brīvvalsts laikā - Pulkveža Brieža ielā.

Miris Rīgā 04.03.1956, apbedīts Rīgas 1. Meža kapos. Pēc LU Juridiskās fakultātes datiem - 1954.gadā.

Avots: “Pēc trīs mirkļiem 100 gadi: Latvijas Universitātes personības bibliotēka – Roberts Akmentiņš”, LU 2016-2017, http://www.mirkli.lu.lv/roberts-akmentins/