Kārlis Būmeisters (1888. gada 13. novembris — 1967. gada 3. aprīlis) bija Latvijas politiķis, grāmatvedis, auditors.

Ir dokumenti, kuros dzimšanas gads norādīts neprecīzi - 1889.

Bijis 1., 2. un 3. Saeimas deputāts. Latvijas Sociāldemokrātiskās strādnieku partijas (LSDSP) biedrs, kā arī Latvijas Bankas padomes loceklis, latviešu dzejnieka un redzamākā LSDSP biedra Raiņa domubiedrs.

Ārsta Valentīna Būmeistera, padomju disidenta, politiski represētā profesora Jura Būmeistera tēvs un mūsdienu mūziķa un TV personības Kārļa Būmeistera, vairāk zināms ar skatuves vārdu, Kaža (šobrīd Eiropas Parlamenta ierēdņa) vecvectēvs.

Politiski vajāts un apcietināts pie dažādiem režīmiem - trīs reizes par tobrīd pretvalstisku vai revolucionāru darbību gan Krievijas Impērijas, gan Ulmaņlaikos, gan PSRS laikā.

Biogrāfija

Kārlis Būmeisters piedzima Madonas apriņķa Grašu pagastā 1888. gada 13. novembrī. saimniekam Jēkabam Būmeisteram ar sievu Annu Augusti dz. Pakalnieti. Ieguvis vidējo izglītību, zinājis četras valodas. 

1904. gadā notiesāts par sociāldemokrātisku darbību 1905. gadā piedalījies revolūcijā. 

1906. gadā pievienojies Latvijas Sociāldemokrātiskajai strādnieku partijai (LSDSP). 

Par revolucionāru darbību, virzot mazinieku (meņševiku), Trocka idejas un izplatot trockiešu laikrakstu "Dzirkstele", apcietināts un atradies Centrālcietumā Rīgā no 1908. līdz 1913. gadam, kad ticis amnestēts par godu Krievijas Impērijas monarhu Romānovu 300 gadu jubilejai.

Vēlāk devies uz Pēterburgu, lai pēc tam Lisvas (Krievija) pilsētas vilnas pārstrādes fabrikā ieņemtu vadošā grāmatveža un padomes locekļa amatu. Tur, 1918. gadā laulībā ar Agnesi Būmeisteri (dz. Bahmane) piedzima dēls Juris Būmeisters, kura vecākais dēls Valentīns Būmeisters piedzima Pēterburgā 1914. gadā.

Pēc Latvijas Republikas dibināšanas divdesmito gadu sākumā ar ģimeni atgriezies Latvijā, sākumā Daugavpilī. 1922. gadā ievēlēts par 1. Saeimasdeputātu no Latgales saraksta līdzās ar Raini. Ticis ievēlēts arī 2. Saeimā (1925) un 3. Saeimā (1928).

Dzīvojot Daugavpilī, no 1924. līdz 1931. gadam bijis galvenais redaktors laikrakstam "Latgolas Dorbs" (Latgales Darbs), kā arī vienubrīd pilsētas domes deputāts. 

Bijis Latvijas Zemes bankas un no 1932. līdz 1934. gadam — Latvijas Bankas padomes loceklis. 

Pēc Ulmaņa apvērsuma 1934. gada 28. jūnijā kā vadošais LSDSP darbinieks apcietināts uz sešiem mēnešiem Rīgas centrālcietumā.

Otrā pasaules kara laikā bija pretošanās kustības dalībnieks, kā arī darbojās LSDSP pagrīdes organizācijā. 1951. gadā Čiekurkalna mājā apcietināts kā varai bīstams un izsūtīts uz soda nometni Taišetas pilsētā Sibīrijā. 1956. gadā atgriezies Rīgā, kur turpinājis dzīvot ar ģimeni. Miris 1967. gada 3. aprīlī. 

8. aprīlī apglabāts Meža kapos.