Velta Muške 1938. gadā pēc savas mātes Olgas Ķuzes nāves ieņēmusi galvenās kasieres amatu un turpinājusi šo darbu līdz izsūtīšanas dienai, ieskaitot arī 1940. gadu, kad uzņēmums nacionalizēts.  Vīrs Jūlijs strādāja turpat par tehnisko direktoru.

Velta raksta: “Šeit Sibīrijā, vispirms strādājām kolhozā Vasjuganas rajonā. Ziemā nomira mana jaunākā meita Inta ar tuberkulozi. Eksistences iespējas mums bija ļoti aprobežotas un tādēļ lūdzu pārcelt mani uz citu rajonu. Mans lūgums tika ievērots un 1942. gada vasarā pārcēlāmies uz Parabeļu. Tur strādājām tīklu mešanas un c. t. darbus. 1943. gadā mūs mobilizēja [..], tā nonācām Kolpaševas rajonā. Rudenī tai pašā gadā apmetāmies uz dzīvi Kolpaševas pilsētā, jo mana meita Vija ļoti vēlējās turpināt pārtraukto izglītību. Viņa sāka apmeklēt skolu un beidza 8-to un šogad 9-to klasi, kā teicamniece. Es strādāju kā meistare – adītāja artelī [..]. Darbu cenšos izpildīt atzinīgi un nekad neesmu sodīta."

Turpmākie lietas dokumenti apliecina, ka 1947. gada 7. jūlijā “sociāli bīstamie elementi” Velta Muške un Vija Muške no Kolpaševas pilsētas aizbēgušas. Šeit sākas topošās muzikoloģes Vijas Muškes biogrāfijas datu nesakritība, jo citā dokumentā 1949. gada 18. septembrī minēts, ka 1946. gadā, nepastāvot ierobežojumiem, Vija Muške ar māti atgriezusies Rīgā un iestājusies Mūzikas vidusskolā pie LPSR Valsts konservatorijas Kora diriģēšanas nodaļā. Kā norāda Vizbulīte Bērziņa, tolaik (1946. vai 1947. gadā) nevienam pēc paša gribas vēl nebija iespēju nometni atstāt. Veltai Muškei atļauja maksājusi to, ka viņa tikusi savervēta kā Valsts Drošības komitejas (VDK) aģente ar pseidonīmu Luīza un nācies rakstīt ziņojumus par trim cilvēkiem, no kuriem neviens nebija mūziķis. Šajā dokumentā pievienots Veltas Muškes raksturojums: VDK pārstāvjiem Luīza šķitusi spējīga aģente, kas var tikt veiksmīgi izmantota, lai “apstrādātu” latviešu buržuāziskos nacionālistus. Pēc neilga laika – 1950. gada 22. jūlijā – fiksēts izraksts no protokola Nr. 33, kas paziņo, ka Veltai Muškei tiek atcelts izsūtījums un viņa var turpināt dzīvot Latvijā. Zināms, ka Velta Muške neilgi strādājusi mēbeļrūpniecības artelī Centība par sekretāri mašīnrakstītāju, savukārt jau kopš 20. gadsimta 50. gadiem bijusi ilggadēja LPSR Valsts filharmonijas mašīnrakstītāja-redaktore. Viņa devusies mūžībā 1980. gada 1. martā un guldīta I Meža kapos līdzās savai mātei Olgai Ķuzei.

Dzīves pēdējos astoņus gadus meitai Vijai Muškei tuvinieku Latvijā vairs nav, sakari ar attāliem radiem ASV un Kanādā, visticamāk, netika pieļauti jau agrāk. Vija Muške nekad arī nesaņēma atļauju ceļojumiem ārpus PSRS. ( www.jvlma.lv )

           ***

Vīrs - Jūlijs Muške, bijušais operdziedātājs, 1943.gadā nošauts izsūtījumā Soļikmskā.

Meita - muzikoloģe Vija Muške.