Dzimis 1941. gada 30. augusta Rīga Precējies. Zvejnieku kolhoza «Uzvara» galdnieks. Vaļas prieks — basketbols. Netikums: smēkēšana Juris guvis panākumus divos dzīves darbības posmos: gan maizes darbā, gan vaļaspriekā. Taču sāksim aplūkot viņa dzīves tecējumu jau tad, kad Jura dzīvē vēl nebija dubultās grāmatvedības Vispirms jau jākonstatē, ka Juris audzis sportiskā atmosfērā: viņa tēvs Jānis spēlēja futbolu. Starp citu, tas Abučam senioram netraucēja vēlāk svešatnē izdot latviešu grāmatas. Ari Jura sievastēvs Francis Makarskīs bija futbolists, gan krietnu klasi pārāks nekā Jānis. Beigu beigās Jura dzīvesbiedre Mira ari bija basketboliste. Un tā radās divas dzīves... Vispirms par amatu. Pretēji fizkultūras skolotāja vēlmei — doties uz Fizkultūras institūtu, pretēji klases audzinātajās vēlmei — studēt konservatorija, Juris iestājas mēbe|galdnieku arodskolā. Strādājis kadu laiku mēbeļu fabrikā pie skapju ražošanas, Juris beidzot «izmet enkuru» pie Lielupes grīvas, zvejnieku kopsaimnie- cība «Uzvara». Tur viņa «kuģis» piereģistrēts jau gadus divdesmit. — Mēs esam universāli galdnieki. Ziemā taisam mēbeles. Zvejas laikā remontējam kuģus, — saka Juris. Apmeklējot dažu labu TĪT komandas spēlētāju mijis, ari dižo basketbolisti Semjonovu. esmu ievērojis, ka istabas grezno Jura prasmīgo roku darinitas oriģinālas mēbeles. Tas izgatavotas ievērojot īpašnieču speciālus vēlējumus un ir ļoti parocīgas. Var redzēt, ka Juris ir augstas klases meistars. Un ti nemanot esam nonakuši pie Jura Abuča vaļasprieka — basketbola. Saja ziņa Jurim neparasti laimējies. Kad maziņais Juri tis vēl mācījis 4. klasē, pirmās groza bumbas stundas viņš saņēma no izcilā sporta pedagoga un basketbolista Alekša Aija. Vēlāk, kad arsti neļāva aktīvi sportot. Juritis daudz darbojās pionieru spartakiādē» ar dažādu sporta veidu elementiem. Vidusskolā Andris Abučs aizveda savu jaunāko brāli Juri pie cita izcila basketbola skolotāja — Anša Raubēna — Esmu daudz pateicības parādā šim izcilajam trenerim, kas pamatīgi atklāja visus šīs sarežģītās spēles elementus, sakot ar bumbas ķeršanu. Vēl tagad, kad skatos spēles, redzu, ka pat titulēti spēlētāji būtu pelnījuši Raubēna kritiku par šī spēles pamatelementa nepietiekamu apgūšanu. Raubēns mūs iemācīja ne tikai spēli, bet izveidoja mūs ari par kārtīgiem cilvēkiem. Kad iestājos arodskola, nokļuvu pie vēl viena teicama trenera — Broņislava Lukašēvica. Toreiz mums uz spēlēm vajadzēja doties līdzņemot tiesnesi. Bieži šo pienākumu Lukašēvics uzticēja man. Ta 1959. gadi mūsu sporta vecmeistars Magnuss Karkliņš pasniedza Jurim Abučam pirmo tiesneša licenci, gadu vēlāk otrs mūsu vecmeistars Nikolajs Cenkovskis — republikas kategorijas tiesneša apliecību. Bet 1970 gadā viņš jau bija Savienības kategorijas tiesnesis. Centīgo arbitru, kurš izcēlās ar objektivitāti un nesaudzību pret rupjībām laukuma, ievēroja, un viņi drīz vien vadīja daudzas atbildīgas spēles, kurās izšķīris, kas būs valsts meistari. Jurim ir visai enerģiska žestikulācija — tada. kas novērš domstarpības un spēlētāju mēģinājumus stridēties. Varbūt tamdēļ viņu iecienījuši TV operatori un daži kolēģi jokodami saka — televīzijas zvaigzne. Svinīgs mirklis vaļaspriekā biia 1977. gadi. kad Bulgārijas pilsēta Burgasa Starptautiskās basketbola amatieru federācijas (FIBA) ģenerālsekretārs sers Viljams Renato Džonss pasniedza viņam FIBA tiesneša licenci un starptautiskas kategorijas tiesneša emblēmu. Saka. ka FIBA impērija, kuri miljoniem pilsoņu, nekad nenorietot saule. Gods ir but tādas impērijas soģim. Ar tiesneša svilpi Juris Abučs bijis gan mūsu zemes Tālajos Austrumos, Vidusāzija, pie visam jūram, visas republikis, darbojies Zviedrijas, VDR. Bulgārijas un citu valstu basketbola laukumos. Cilvēks ir lepns: viņš daudziem vajadzīgs. Gan prasmīgo roku dēļ, gan nelokāmas stingras nostijas dēļ laukumi, kur cinas sportisti.

Dzimtenes Balss Nr. 34 (22.08.1985)