LNK dalībnieks, piedalījies kustības tapšanā, cīnījies pret padomju varu, izmantodams konspiratīvus līdzekļus un piegādādams informāciju Brīvajai Eiropai.

Miris kratīšanas laikā čekistu rokās 1983.g. 6. janvārī savā dzīvoklī - Rīgā, Artilērijas ielā.
(par notikumu kā tādu noteikti būs papildinājums)

No šobrīd esošas informācijas - krimināllieta atradās VDK izmeklētāja Gunāra Rudzīša (03.02.1938) lietvedībā (zīmīgi, bet nekādi nesaistīti, protams, ar šo, tikai un vienīgi sakritība, ka latviešu VDK darbinieks dzimis dienā, kad čekisti Maskavā apšāva latviešu teātri "Skatuve"). Iespējams, ka Gunārs Rudzītis bija arī "Helsinki-86" aizturēšanas operācijas Liepājā organizētājs, piesaistot prokuratūras darbiniekus.

***

Alfrēds Lēvalds dzimis 1913. gada 11. aprīlī Sātiņu pagastā pie Saldus. 

Jaunībā viņš aizrāvās ar techniku, radio, smalkmechaniku un tamlīdzīgām lietām. 
Vācu okupācijas laikā 1942. gadā viņu apcietināja Gestapo un ieslodzīja Salaspils koncentrācijas nometnē. Apcietināšanas iemesls netika uzdots, bet domājams, ka viņu nodeva dzīvokļa saimniece par neatļautu radioraidījumu klausīšanos.

Salaspilī A. Lēvalds bija nodarbināts kaļķakmens raktuvēs. Viņa veselība šajā laikā smagi cieta. A.Lēvalda mātei ar vērtīgu «kukuļu" palīdzību izdevās izpirkt savu dēlu no drošas nāves Salaspils koncentrācijas nometnē, kurā viņš pavadīja gandrīz divus gadus. 

Kad Latviju okupēja padomju karaspēks, Alfrēdam Lēvaldam bieži bija jāierodas uz pratināšanu čekā, kur viņam bija jāatbild uz jautājumu - kāpēc viņš Salaspils koncentrācijas nometnē palicis dzīvs? Vai viņš nometnē nav sadarbojies ar nacistiem un nodevis citus ieslodzītos? Staļina laika terrora apstākļos katra šāda pratināšana varēja beigties ar apcietināšanu un izsūtīšanu. 

Tāpēc šajā laikā Alfrēds Lēvalds pastāvīgi turējis ģimeni gatavībā - kuru katru brīdi būt gataviem doties uz Sibiriju. Sajā laikā Lēvaldu ģimenē bija jau divi vecākie bērni - Uldis un Zigrīda.

1948. gadā piedzima jaunākā meita Rita. Vēlāk pēc Staļina nāves vispārējie apstākļi Latvijā uzlabojās, beidzās terora un baiļu atmosfēra masveidīgos apmēros. Sākās sarakste ar rietumiem. 

Alfrēdam Lēvaldam bija brālēns Rūdolfs Feldmanis, kurš dzīvoja Čikāgā. Lēvalds sāka saņemt no brālēna vēstules un saiņus.

Saiņos Lēvalds saņēma arī amerikāņu darba rīkus un instrumentus, kas nepieciešami viņa smalkmehāniķa darbā. 

Darba biedri bija pārsteigti par amerikāņu instrumentu augsto kvalitāti un tehnisko nostrādājumu.

Sešdesmito gadu beigās Alfrēdu Lēvaldu atkārtoti izsauc uz Valsts drošības komiteju Rīgā, kur viņu apsūdz amerikāņu dzīves veida propagandā - viņš propagandējot kapitālistisko sistēmu darbaļaužu vidū, rādot no Amerikas saņemtos instrumentus.

Šo savu «pārkāpumu" Alfrēds Lēvalds varot labot, tikai sadarbojoties ar čeku - viņam jāpienes ziņas par saviem darba biedriem. Kaut arī Lēvalds čekistiem neko neapsola, viņi uzdod izzināt no kāda darba biedra, vai tas nedomā bēgt no Padomju Savienības, ja viņam tiktu dota iespēja kā tūristam apmeklēt rietumus. Lēvalds tūlīt brīdina attiecīgo darba biedru, ka par viņu izrādīta šāda interese čekā.

Dažas dienas vēlāk Lēvalds atkal tika izsaukts uz čeku (uz čekas konspiratīvo dzīvokli - šķiet Lāčplēša ielā), un tur čekisti saniknoti viņam pārmet, ka viņš «acīmredzot nevēlas sadarboties" un ka viņam šo soli vēl nāksies nožēlot. (Domājams, ka minētais darba biedrs, kuru Lēvaldam uzdeva izspiegot, pats bijis čekas aģents, kas pastāstījis čekistiem par Lēvalda brīdinājumu). 

Mēģinājumi savervēt Alfrēdu Lēvaldu par ziņu pienesēju arī vēlāk turpinājušies. 

Kāds bija tiešais iemesls čekas iebrukumam viņa dzīvoklī šā 1983.gada  6. janvārī radiniekiem pagaidām nav zināms. Pirmkārt - čekistiem pašiem bija ar Lēvaldu «kārtojami rēķini" par atteikšanos sadarboties, otrkārt - Lēvalds bija saradojies ar Brūveru ģimeni, kas 1976. gada rudenī pēc ilgstoša konflikta ar valsts varas iestādēm izceļoja uz rietumiem. (Lēvalda jaunākā meita Rita apprecējās ar Pāvilu Brūveru).

Treškārt - Alfrēdu Lēvalds bija pazīstams ar Cirviļu ģimeni, kura tobrīd atradās konflikta stāvoklī ar valsts varas iestādēm un tāpēc vēlējās Padomju Savienību atstāt. Visi šie trīs faktori varēja būt par iemeslu kratīšanai. 

Viss dzīvē pārdzīvotais - nepārtraukts sasprindzinājums, pazemojumi, bezcerība nākotnē - tas viss salauza šo izcilo latvieti un 6. janvāra rītā, redzot atkal savā dzīvoklī necilvēcīgās un nekādas žēlastības nepazīstošās čekas aģentus, viņa sirds neizturēja un pārtrauca pukstēt. 

1983.03.04 Londonas Avīze