Notikuma diena — 1919. g. 16. februāris, vieta — Purgaiļu mājas, Taurupes pagastā.

Visa apkārtne jau bija lielinieku ieņemta, bet pagaidām vēl nebija daudz no viņiem jācieš.

Te 16. februāra rīta agrumā, kad iedzīvotāji gulēja, pie durvīm atskanēja stipri klaudzieni.

Četri sarkanie miliči kategoriski prasija tos tūdaļ ielaist. Pretim izgāja māte ar meitu; kamēr tās priekšiņā sarunājās, brāļi apspriedās.

Viņiem bija ieroču un municijas krājums: divas šautenes, divi revolveri, 1000 patronas un divas rokas granātas. Krājums bija diezgan liels, lai sāktu cīņu.

Labi zinādami, ka tos kā daždien baltos un ieroču slēpējus arestēs, viņi paziņoja lieliniekiem, ka tos nevienu soli tālāk nelaidīs un lai vācas prom. Paši sataisijās cīņai uz dzīvību un nāvi. Sarkano grupas vadītājam stāvoklis likās šaubīgs, tādēļ tas sūtija pēc palīgspēkiem.

Pēc divām stundām ieradās 9 vīri, apbruņoti no galvas līdz kājām, un uzbrucēju skaits nu bija 12. Bet arī četri brāļi tikmēr nesnauda. Visas ieejas tie noslēdza, pašu ēku iespējami labi nocietināja. Dzīvojamā māja bija no koka, ar sešām istabām.

Mājas vidū bija mūra virtuve un aiz mūriem varēja justies diezgan droši. Sameklēja ieročus. lecēla «virspavēlnieku»: vecāko brāli Džonu, pārējie trīs bija armija. Arī sievietes turējās dūšīgi un pret vīriešiem ēnā nepalika.

Aiz virtuves, visdrošākā vietā, viņas noorganizēja pārsienamo punktu, ar Blau'u māti kā priekšnieci. Vārdu sakot, nekas ne bija piemirsts, kā īstā karā. Sarkanie prasija nekavētu padošanos.

Atbilde skanēja, ka pēc viņu pirmā Šāviena, pret viņiem būs atklāta uguns.

«Uguni!» komandēja sarkano vado nis. Norībēja 12 šāvieni un lodes caur koka sienām ielidoja istabā.

Blaui nelika atbildi gaidīt: bez apstāšanās sāka strādāt abas šautenes. Divi šāva, divi lādēja. Pirmais krita lielinieku vadonis, tad vēl 3 lielinieki un 3 tika smagi ievainoti.

Pārējie 5 no sprieda, ka aplenktajiem ir ložmetējs, un, nemitīgas un labi tēmētas uguns iebaidīti, «laidās pa diegu», pamezdami arī ieročus. Šautenes bija izdarījušas Blau'iem lielu pakalpojumu..

Ar starpnieku tika ievadītas sarunas.

Aplenktie ļāva novākt kritušos un ievainotos. Zināms, ar stingriem noteikumiem: pretinieki drīkstēja rādīties tikai bez ieročiem, ne soli tuvāk par tuvāko līķi. Komunistiem nosūtija arī rakstu, kurā. bija ziņots, ka Purgaiļu mājas ļaudis nodibinājuši paši savu komūnu.

Pēc komunistu likumiem viņiem pilnīgi bija tādas tiesībās, jo mājā bija 12 iedzīvotāju. Ja lielinieki tūdaļ neatstāšot Purgaiļu komūnas robežas, komūna tiem pieteicot karu un jau nākamā diena sākšot kara darbus.

Lieliniekiem cits neatlika, kā līdz pastiprinājuma pienākšanai vākties projām. Saprotams, ka par turpmāku pretošanos nevarēja būt vairs runa. Visā klusībā ģimene sataisijās bēgt. Laika bija maz: līdz mēness lēktam vajadzēja būt jau prom.

lejūdza trīs zirgus un ragavās sakrāva tikai visnepieciešamākās mantas, sevišķi ēdamvie las. 4 zirgi, 5 govis, labība un viss cits bija jāpamet likteņa varā. Tiklīdz . satumsa vakars, bija jādodas ceļā.

Braucēju bija 10: četri vīrieši un sešas sievietes. Visi 10 bija.satinusies palagos, lai nebūtu tik viegli pamanāmi. Arī atkāpšanās notika pēc visiem kara likumiem: priekšējās ragavas ar diviem vīriešiem bija «avangards», bet pakaļējās, atkal ar 2 vīriem, bija «arjergards». Pēdējās ragavās bija uzsliets no kokiem taisīts ložmetējs, lai «čomiņiem» iedzītu lielāku respektu.

Bija skaidrs, ka pēc sakaušanas sarkanie būs visus ceļus uz Purgaiļiem aizsprostojuši. Tādēļ braucēji bez ceļa devās taisni pāri pļavai uz tuvējo mežiņu.

Netālu no mežiņa ienaidnieks pamanija bēgļus. Braucējiem gar ausīm sāka svilpot lodes, bet par laimi neviena neķēra. Jau nākamā acumirklī braucēji bija mežiņā, kas paglāba tos no tālākām lodēm. Ceļojums turpinājās cauru nakti, līdz visi laimīgi nonāca Dzērbenē.

Caur Drustiem tie devās uz Launkalnu un pie Palsmanes izkūlās cauri sarkano frontei.

Visi četri brāļi iestājās Latvijas armijā, un dienēdami dažādos pulkos, varonīgi izgāja kara gaitas un par nopelniem dažādās kaujās vēlāk tika apbalvoti ar Lāčplēša kara ordeni.

Varoņu māte apbalvota  Ede ar V šķiras Triju zvaigžņu ordeni. 

Lāčplēsis Nr 6., 11.11.1938

***

Ede mira 1951. g. Vācijā, Fareles nometnē.
***

Sausnējā  18. gs. 40. gados tika nometināti aptuveni 200 Sāmsalas igauņu, kas valkāja zilas drēbes, tādēļ tika saukti par zilajiem. Par viņu pēctečiem tiek uzskatītas ērglēniešu ģimenes ar Blauu un Blaumaņu uzvārdiem