Aresta adrese: Rīgas apriņķis, Rīga, L. Paegles iela 4-3
Izsūtīšanas datums: 14/06/41
Nošauts: 26/05/42
Vieta: Molotovas apgabals, Usoļlags, nošauts Soļikamskā
Ieslodzījuma vieta: Molotovas apgabals, Usoļlags

Vairāk informācijas par personu, kuras vārds ir Fricis Gailītis varat meklēt vietnē news.lv.

**************************************************

Dzimis 1883. g. 25. jūl. Nītaures pag. Krīgaļos gruntnieka un pag. rakstveža ģimenē.

Tēvs Jānis, māte Emīlija, dz. Grunte. Latvietis, luterticīgs.

1892.–95. g. mācījies Nītaures draudzes skolā, no 1895. g. Rīgas pilsētas ģimnāzijā, pēc kuras beigšanas 1904.–06. g. studējis tieslietas MU, 1906.–09. g. studējis tieslietas TU. 1911. g. janv. beidzis studijas MU kā eksternis.

Studiju laikā Maskavā darbojies studentu korporācijā “Fraternitas Moscoviensis”.

1909.–10. g. strādājis par mājskolotāju.

No 1911. g. jūn. Novočerkaskas apgabaltiesas jaunākais tiesamatu kandidāts (kolēģijas sekretāra rangā).

1913. g. febr. iecelts par vecāko tiesamatu kandidātu Novočerkaskas Tiesu palātā, 1913. g. martā iecelts par Donas karaspēka apg. Taganrogas apgabaltiesas izmeklēšanas tiesnesi.

1913. g. nov. pārcēlies uz Rīgu. No 1914. g. febr. zvērināta advokāta J. Graudiņa palīgs Rīgā.

1. pasaules kara laikā 1915. g. dzīvojis Cēsīs.

No 1917. g. zvērināts advokāts.

Bijis Latvijas Tautas padomes locekļa substitūts no Republikāņu saraksta.

No 1918. g. 16. dec. (sākot ar 5. dec.) līdz 1920. g. 6. febr. Rīgas apgabaltiesas priekšsēdētājs.

No 1920. g. 19. febr. zvērināts advokāts Rīgā.

Bijis Zemkopības ministrijas un Latvijas Bankas juriskonsults. 20. gados atņemta prakse uz trim mēnešiem sakarā ar nekorektu rīcību Rīgas Jūrmalas kazino afēras lietā.

Saimniekojis savā lauku saimniecībā un Krīgaļu dzirnavās Nītaures pag.

Bijis Nītaures Piensaimniecības sabiedrības priekšsēdētājs un Nītaures Krājaizdevu sabiedrības valdes priekšsēdētājs.

1928.–34. g. darbojies LZS (bijis Nītaures pag. nodaļas priekšsēdētājs), 1928. g. kandidējis 3. Saeimas vēlēšanās no LZS saraksta (nav ievēlēts).

Padomju okupācijas laikā 1941. g. martā nacionalizēta piederošā zemes īpašuma lielākā daļa Nītaures pagastā.

1941. g. 14. jūn. Rīgā padomju varas iestāžu apcietināts. Izvests uz Soļikamskas soda nometnēm. 1942. g. 8. apr. piespriests augstākais soda mērs – nošaušana.

Spriedums izpildīts 1942. g. 26. maijā cietumā Molotovā (tag. Perma).

Precējies ar Renāti Marcilgeri (dz. 1892. g. 28. janv.), dēls Fricis Haralds (dz. 1924. g. 24. maijā), padēls Viktors (1914. g. 26. okt.–2005. g. ASV; inženieris); šķīries 1940. g.

Bijis studentu korporācijas “Fraternitas Moscoviensis” (vēlākās “Fraternitas Lettica”) biedrs. Pēc tam studentu korporācijas “Lettonia” filistrs.

A. LNA LVVA, 1536. f., 26. apr., 116. l.; 7354. f., 1. apr., 217. l.; 2996. f., 7. apr., 2009. l.; 3282. f., 1. apr., 120. l., 13. lp.; 3727. f., 1. apr., 22. l., 273., 276., 277., lp.; LNA LVA, 1986. f., 2. apr., P-6615. l.; Latvijas Tautas padomes stenogramu satura rādītājs. Rīga, 1925, 33. lpp.; LDG; EVP; Liepiņš E. Maskavas latviešu vakari. Fraternitas Moscoviensis. 1870.–1920.–1970. Sidneja, MCMLXX, 170. lpp.; AL; Fraternitas Lettica gadu gaitā. Vēsturisks atskats. Albums. Rīga, 2007., 88. lpp.; LA 1919–1945.

No F. Gailīša 1920. g. 19. janv. raksta Tiesu palātas priekšsēdētājam A. Kviesim: “Kad 1918. g. decembra mēnesī es negaidīti tiku iecelts par Rīgas Apgabaltiesas priekšsēdētāju, no visām pusēm tika izteiktas dibinātas šaubas, vai šis amats būs man pa spēkam un vai es varēšu uzturēt tiesu vajadzīgos augstumos. Tiesa tika pārņemta no okupācijas varas decembra vidū un līdz lielinieku iebrukumam viņas darbība necik nevarēja attīstīties. Īsta darbība sākās tikai jūnija mēneša beigās pagājušā gadā. Pirmā laikā, kamēr tiesas darbinieki paši jutās jauni un nedroši, kamēr vēl vecais krievu laiku Tiesas priekšsēdētāja oreols bija visiem svaigā atmiņā, kamēr tiesas saimīte bija maziņa un viņas darbība niecīga, likās it kā pievestas šaubas neattaisnotos un viss ietu gludi. Bet jo vairāk tiesas darbība un viņas sastāvs sāka izplesties, un jo vairāk priekšsēdētāja vadošai lomai vajadzēja parādīties kā visu sakausējošai un vadošai, jo vairāk šī vadošā un noteicošā loma sāka izslīdēt no manām rokām, neskatoties uz manām pūlēm un ārkārtīgi lielo spēku un enerģijas pielikšanu Tiesu iekārtas darbā, es pamazām nācu pie dziļas pārliecības, ka es eju nevis Tiesai pa priekšu, bet tai nopakaļis, un ka organizācijas vietā Rīgas Apgabaltiesa sāk iet pretim dezorganizācijai. Ilustrācijas dēļ es pievedīšu tikai vienu piemēru. Augsti cienītās vietējās vācietības darba spējas un zināmā nozīmē arī viņas morāli, un būdams tanī pārliecībā, ka pie Latvijas uzbūves ir jāizlieto un jāpievelk visi tie spēki, no kuriem šis uzbūves darbs varētu profitēt, es biju un esmu tanī pārliecībā, ka Latvijai vajaga saistīt un ieinteresēt šai darbā arī Latvijas cittautības. Izejot no šī redzes stāvokļa, es izgāju uz to, ka pievilkt Tiesas amatos tik daudz labākos cittautību spēkus, cik tik tas ir iespējams, uzturot pie tam tīru Tiesas latvisko apziņu un latvisko majoritāti. Šinī ziņā es uzdūros uz citādu tendenci, kā savās kolēģijas aprindās, tā arī pa daļai augstākās Tiesu un Valdības aprindās un – es paliku apakšā. Sekas bija tādas, ka ātri vien aptrūka lietderīgu kandidātu un amati bija jādod gandrīz katram, kas gadījās pie rokas. Pie tādiem apstākļiem nebūt nav jābrīnās, ka pēdējās dienās 2 izmeklēšanas tiesnešiem – latviešiem bija jādod padoms iesniegt atlūgumos no amata, jo par viņu kukuļu ņemšanu un izspiešanu sabiedrībā gāja tāda slava, ka lieta varētu beigties priekš Tiesas ar skandālu, ja uz to nereaģētu jau pie laika. Kādu trešo tiesnesi Apgabaltiesa ir bijuse spiesta lūgt atstādināt no amata galīgas darba nespējas dēļ. Neskatoties uz to visu, Latvijas sabiedrības viena daļa ar “Sociāldemokrātu” priekšgalā ir turējuši par pareizu Rīgas apgabaltiesu sistemātiski apkarot par viņas vācisko tendenci [..]. Cik maz respektē Tiesu citas Valsts iestādes un amata personas, tas redzams no neskaitāmiem Miera- un Izmeklēšanas tiesnešu incidentiem ar policiju un kara iestādēm un maniem personīgiem incidentiem ar augstāko kara priekšniecību Siguldas miertiesneša un Madonas izmeklēšanas tiesneša lietās, kur vietējie komandanti uzdod (!) minētiem tiesnešiem nekavējoši izvākties no viņu ieņemtām telpām un šo pavēli arī ar varu izpildījuši. Šinīs lietās es neesmu it nekā panācis. Pie šādiem incidentiem bez šaubām labu tiesu vainīgi paši tiesneši, kuri nespēj uzturēt savu prestižu, kas savukārt ir sekas no vāja tiesnešu materiāla. Jāatzīstas, ka arī iekšējā Apgabaltiesas dzīve nav tīra no sīkām intrigām un citām nevēlamām parādībām, kuras pēc manām domām ir iznīcināmas tikai ar ciešu un autoritāru roku. Ārkārtīgi grūtais darbs sabojājis manu veselību. Bez tam esmu divu lauku māju īpašnieks. 1917. g. šīs mājas ar visu iedzīvi un inventāru vārda pilnā nozīmē no kara spēka un uguns noslaucītas no zemes. Manas saimniecības faktiskā vadītāja – māsa ir tagad miruse. Lai atjaunotu un vadītu saimniecību, lielākais laiks man būs jāpavada uz laukiem, kas nekādā ziņā nav savienojams ar manu amatu. Pamatojoties uz augšminēto, es pēc ilgas pārdomāšanas nācu pie slēdziena, lūgt atsvabināt mani no man uzticētā [..] amata un laipni lūdzu stādīt priekšā šo manu lūgumu instances kārtībā Ministru kabinetam.” (LNA LVVA, 1536. f., 26. apr., 116. l., 7.–8. lp.)