Dzimis 1899. g. 28. martā Rīgā. Izglītojies Rīgas komercskolā. Baletmeistars. 

LKOK nr.3/155

Kareivis Studentu bataljonā.

Apbalvots par uzbrukumu un cīņu 1919. g. 11. novembrī Lucavsalā. Ordenis piešķirts 1920. gadā.

Latvijas armijā iestājies brīvprātīgi 1919. g. 24. maijā 1. kavalērijas diviziona 4. ložmetēju eskadronā, kura sastāvā piedalījies kaujās pret lieliniekiem Latgalē. Sākoties Bermonta uzbrukumam, iestājies Studentu bataljonā un tā sastāvā piedalījies vāciešu aizdzīšanā pāri Lietuvas robežai. 

1919. g. naktī uz 11. nov. izlūkgājienā no Rīgas Komisārs laiviņā pārcēlās pāri Daugavai un bija viens no varonīgākajiem cīnītājiem kaujā par Lucavsalu, kur vāciešiem atņēma šautenes un ložmetēju. Vēlāk izlūkgājienā no Kalnciema uz Līvbērzi ar 15 vīriem no Rapu un Vadžu mājām izsita 100 cilvēku lielu vāciešu vienību un atņēma daudzas šautenes, vieglo ložmetēju u.c. trofejas. 

Pēc šīm kaujām dienējis Virspavēlnieka štāba komandanta rotā. 

Atvaļināts 1920. g. 31. martā. Strādājis Nacionālajā operā par baletmeistaru.

1922.-1923. g. papildinājies Londonā Djagiļeva trupā.

1928. g. darbu operā pārtraucis, jo bijis spiests ārstēties no tuberkulozes Šveicē. Piešķirta jaunsaimniecība Kalnalīči Jaunsvirlaukas pagastā.

Miris 1931. g. 22. okt. Apbedīts Rīgā.

***

Voldemārs Komisārs ir viens no pirmajiem un redzamākajiem latviešu nacionālā baleta veidotājiem.

Baletmeistars Voldemārs Komisārs dzimis Rīgā 1899. gada 28. jūlijā. Pētera un Annas Komisāru ģimenē aug trīs dēli – Ādolfs, Voldemārs un Pēteris. Tēvs Pēteris spēle vijoli, arī māte Anna ir liela mākslas cienītāja. Miera ielā ģimenei pieder neliels pārtikas veikaliņš. Vēl Komisāri cep maizi, kuru no rītiem puikas izvadā pa veikaliem. Vecāki par savu galveno uzdevumu uzskata dēlu skološanu. Vēlāk puiši mācās Komercskolā. Ģimenes garīguma izjūta un mākslas gēni tomēr dara savu. Ādolfs Konservatorijā mācās klavieru un kompozīcijas klasē, Pēteris pievēršas čella spēlei, bet Voldemārs kļūst par dejotāju un baletmeistaru. Ādolfam un Voldemāram liktenis nav žēlīgs. Viņi nodzīvo īsu, bet ļoti intensīvu dzīvi.

Pirmā pasaules kara laikā pusaudzis V.Komisārs bēgļu gaitās nokļūst Maskavas Lielajā teātrī. P.Čaikovska "Gulbju ezeru" zēnam izdodas noskatīties, iemanoties teātrī līdz ar publikas drūzmu, slēpjoties no kontrolieriem, jo naudas biļetei nav. No šī brīža Voldemāram dzīvē ir tikai viens mērķis – dejot. Dienā viņš strādā Latviešu bēgļu birojā, vakarā mācās vidusskolā, bet ik brīvu brīdi skrien uz baletskolu – pirmās zināšanas gūst T.Bekas studijā, tad apmeklē nodarbības arī pie L.Novikova un M.Mordkina.

1918. gadā bēgļi sāk atgriezties Latvijā. J.Vītols kopa ar advokātu A.Frīdenbergu pulcina kopā dziedātājus un mūziķus. Tikko dibinātajai Latvju operai ir vajadzīgi arī dejotāji. Par baletmeistaru tiek angažēts no Maskavas pārbraukušais deviņpadsmit gadu vecais V.Komisārs. 1918. gada 18. novembrī tiek proklamēta Latvijas neatkarība, sāk veidoties arī Latvju opera. 

Latvju operas pirmā izrāde – R.Vāgnera "Klīstošais holandietis" – notiek Pilsētas 2. teātrī (bijušajā Krievu, tagad – Nacionālajā teātrī) 1918. gada 15. oktobrī. Īsi prms "Klīstošā holandieša" pirmizrādes vācu žandarmi apcietina V.Komisāru. Radušās aizdomas par simpatizēšanu boļševikiem. Komisāram izrādē jādejo arī pašam, tāpēc J.Vītols panāk, ka tiek dota atļauja dejotājam cietuma sardzes pavadībā ierasties teātrī. Izrādes laikā policijas aģenti stāv kulisēs, bet, tai beidzoties, V.Komisāru aizved atpakaļ uz cietumu. Apcietināto atbrīvo tikai pēc divām nedēļām. 

1919. gadā Opera pāriet uz Rīgas pilsētas Vācu teātra telpām. Baleta trupā 1919./1920.gada sezonā ir 15 dejotāju – K.Gentele, V.Freimane, L.Pētersone, L.Ivanova, arī B.Tobiase, E.Rone, M.Štāle, vēlāk – M.Lence. Vīru grupā – V.Komisārs, A.Kinklāvs, A.Kozlovskis. No Maskavas bēgļu gaitām pārbraucis arī jauniņais K.Plūcis, kuram dejas mākslā lemts garš un panākumiem bagāts mūžs. V.Komisārs iestudē dejas visās operās: R.Vāgnera "Tanheizerā" un Š.Guno "Faustā" – balets dejo bakhanāles, P.Čaikovska "Jevgēņijā Oņeginā" – krievu dejas, polonēzi, valsi, mazurku, R.Vāgnera "Klīstošajā holandietī" – norvēģu deju koka tupelītēs, P.Čaikovska 'Pīķa dāmā" un Dž.Verdi 'Rigoleto" – menuetus.

1919. gada rudenī brāļi Voldemārs un Pēteris Komisāri dodas uz fronti. Par varonību Latvijas brīvības cīņās V.Komisārs tiek apbalvots ar Lāčplēša kara ordeni. Brāļiem Komisāriem valdība piešķir zemi. Sākumā viņiem esot piedāvāta Jaunsvirlaukas muiža, bet Voldemārs no tik lielas ēkas atsakās. Viņam piešķir Jaunsvirlaukas pagasta Kalna Līčus, bet Pēterim  - Upes Līčus. Kalna Līčos vecāki dēlam uzceļ skaistu divstāvu māju ar lielu verandu.

Voldemāram atklāj tuberkulozi. Slimībai progresējot, Kalna Līči kļūst par mākslinieka pēdējo patvērumu un radošo sapņu vietu. Bet 1920. gadā viņš atgriežas teātrī. Protams, V.Komisāram ir neliela skola un niecīga pieredze teātra darbā. Viņš ir entuziasts, kurš varbūt vēl nevar mācīt citus, taču spēj iedvesmot radošam darbam. V.Komisārs ir apdāvināts, ļoti arttistisks dejotājs, "ar iedzimto noblesi". Deju viņš pašaizliedzīgi mīl un svēti tic Latvijas baleta nākotnei, ļoti vēlas mācīties un nekautrējas prasīt padomu vai lūgt palīdzību. Tāpēc viņš saņem pārmetumus par svešām ietekmēm savos iestudējumos. Tā V.Komisārs uzklausīja M.Kauliņa norādījums par "Karmenas" iestudējumu, bet, radot "Tanheuzera" bakhanāles, viņam palīdzējis režisors Dmitrijs Arbeņins. Pēterburgas Marijas teātra bijusī soliste M.Šerere-Bekefi, uzturoties Rīgā un noskatoties "Karmenu", aizrāda par stilu sajukumu spāņu dejās un neveiklām kustībām horeogrāfijā. 

1921. gadā Rīgā kādu laiku uzturas slavenā balerīna Olga Spesivceva. Māksliniece piedāvā mūsu baletam iestudēt R.Šūmaņa 'Karnevālu". Sākas mēģinājumi, taču Spesivceva tiek izsaukta uz Londonu, kur viņai jāuzstājas P.Čaikovska baletā "Apburtā princese". Rīgā izciā dejotāja ir tikai īsu brīdi, tomēr paspēj ievērot V.Komisāru un novērtēt viņa talantu. Seko piedāvājums arī viņam doties uz Londonu, lai papildinātos dejas prasmē. 

1921. gada 8. oktobrī V.Komisārs ar kuģi "Viktorija" izbrauc uz Londonu. Tur viņam rodas iespēja dejot S.Djagiļeva trupā un līdztekus cītīgi mācīties pie slavenā baleta pedagoga Enriko Čeketi. Tomēr lielā fiziskā slodze un Anglijas klimats saasina slimību, un dejotājs ir spiests atriezties Rīgā. Viņš atbrauc kopā ar bijušo Pēterburgas Marijas teātra baleta režisoru Nikolaju Sergejevu, kurš tolaik Londonā ir iestudējis "Apburto princesi". V.Komisāram izdodas pierunāt Nacionālās operas vadību noslēgt ar N.Sergejevu līgumu par klasisko baletu iestudējumiem arī Rīgā. Situācija šeit joprojām ir bēdīga. Teātrī rit 1921./1922. gada sezona, baleta trupas štatā tikai sešas dāmas un trīs kungi. 

1923. gadā V.Komisārs dodas ārstēties uz Švarcvaldi un Davosu. Ārzemju sanatorijas un kalnu gaiss izrādās svētīgi, veselība uzlabojas, un atriežas cerības atkal dejot un strādāt. 

V.Komisārs uzstājas dažādās lomās, veido raksturtēlus, arī komiskos, turpina baletmeistara un pedagoga darbu, kopš 1925./ 1926. gada sezonas ir Aleksandras Fjodorovas palīgs, 1923. gadā viņš dejo Marselīnu P.L.Herteļa baletā "Veltīgā uzmanība", 1925. gadā ir Pariss A.Glazunova "Damisa pārbaudījumi", Abderahmans "Raimondā"(1926), Pjero R.Drigo "Arlekinādē' (1927), Kopēlijs L.Delība "Kopēlijā" (1928). 

V.Komisāra pirmā lielā mīlestība izrādās nelaimīga. Dejotājas Lidijas Ivanovas tēvs, turīgs Rīgas tirgotājs, ir pret meitas laulībām ar visai nabadzīgu apšaubāmas profesijas līgavaini. Viņai lemts cits. Liktenīga izrādās arī otrā aizraušanās ar skaistuli Helēnu Tangijevu-Birznieci. Ar Komisāru kā partneri viņa tiekas baletos un divertismenta numuros. 

V.Komisāra veselība atkal strauji pasliktinās, ārsti viņam kategoriski aizliedz dejot.1928. gadā pienāk brīdis atvadīties no teātra un doties uz Kalna Līčiem. Vēl paliek pēdējā cerība, ka šeit veselība uzlabosies.Reiz, jau ļoti slims būdams, viņš iebraucis Rīgā un atnācis uz teātri noskatīties baleta izrādi. Zāle piecēlusies kājās, un skanējuši ilgi aplausi. V.Komisārs arī laukos dzīvo ar sapni par pirmo latviešu nacionālo baleta izrādi. Trīs lielās kastēs, skatuves maketos, top baleta trīs cēlieni. No papīra tiek izveidotas un izzīmētas dekorācijas, no stieplēm un krāsainiem dzīpariem – dejotāju figūriņas. 

1931. gada 22. oktobrī Jaunsvirlaukas Kalna Līčos trīsdesmit divu gadu vecumā V.Komisārs aiziet aizsaulē, paņemot līdzi arī sacerēto horeogrāfiju. Baleta maketi saglabājušies tikai senā fotogrāfijā, jo baletmeistara svaine, zobārste Marta Komisāre, oriģinālus sadedzina: tuberkulozes baciļi ilgi spēj apdraudēt citus cilvēkus. Toties V.Komisāra sapnis par baletu īstenojas. Pirmajam latviešu nacionālajam baletam, kuru ar tā komponista Jāņa Mediņa ziņu pārdēvē par "Mīlas uzvaru", tiek izmantots viņa sacerētais librets, bet horeogrāfiju rada Osvalds Lēmanis. Pirmizrāde notiek 1935. gada 9. maijā. 

No Jaunsvirlaukas Kalna Līčiem aizgājējs tiek pārvests uz Rīgu. Bēru gājiens apstājas pie Operas nama, tam pievienojas daudzi rīdzinieki. Pēdējais ceļš ved uz Matīsa kapiem, kur brāli Ādolfu savulaik apglabāja pie maza bērziņa. Voldemārs toreiz esot teicis: "To bērziņu nekādā gadījumā necērtiet, kad miršu, pa to es celšos katru pavasari un ar viņa lapām sveikšu sauli." Tagad Matīsa kapos dus Komisāru dzimta – kopā Ādolfs, Voldemārs un māte Anna, turpat netālu tēvs Pēteris... Bērzs izaudzis liels un, kaut tajā trāpījis zibens, turējās braši. Deviņdesmitajos gados vēl viens pērkona spēriens to nolauza... 

Avots: Bite, Ija. "Ar mūzas skūpstu dvēselē", R.: 2002.; Latvijas baleta un dejas enciklopēdija. Sia ULMA. R.: 2018.; Bite, Ija. Latvijas balets. R.: Pētergailis, 2002.