Virdžīnija Vulfa (angļu: Virginia Woolf, dzimusi Stīvensa, 1882. gada 25. janvārī, mirusi 1941. gada 28. martā) bija angļu rakstniece, nozīmīga 20. gadsimta modernisma autore. Viņas pazīstamākie darbi ir romāni "Deloveja kundze" (Mrs. Dalloway, 1925), "Orlando" (1928), "Uz bāku" (To the Lighthouse, 1927), eseja "Sava istaba" (A Room of One's Own, 1929); visi šie darbi publicēti arī latviešu valodā.

Virdžīnija Vulfa ir viena no apziņas plūsmas tehnikas ieviesējām.

Virdžīnija Vulfa piedzima kā Adelaina Virdžīnija Stīvensa Londonā, 1882. gadā. Viņas tēvs, Sers Leslijs Stīvenss, bija pazīstams autors, kritiķis un alpīnists. Viņas māte, Džūlija Prinsepa Stīvensa (dzimusi Džeksona, 1846-1895), piedzima Indijā un vēlāk pārvācās uz Angliju, kur viņa strādāja par modeli gleznotājiem. Jauno Virdžīniju izglītoja viņas vecāki. Tā kā abi bija iepriekš precējušies un kļuvuši par atraitņiem, ģimenes mājā bieži uzturējās bērni no viņu iepriekšējām laulībām.

Liela ietekme Vulfas bērnības attīstībā bija viņas tēva sakariem ar literatūras augstākajām aprindām, kas nodrošināja ģimenes mājā milzīgu bibliotēku, no kuras Virdžīnija un viņas māsa Vanesa tika skolotas angļu klasiskajā literatūrā. Savukārt viņu brāļi ieguva formālu izglītību.

Viņas mātes pēkšņā nāve 1895. gadā, kad Virdžīnijai bija 13 gadu, un drīzā pusmāsas Stellas nāve pēc 2 gadiem noveda pie pirmā no vairākiem meitenes nervu sabrukumiem. Viņas tēva nāve 1904. gadā izraisīja vislielāko sabrukumu, un neilgi pēc tam viņa tika ievietota psihiatriskajā slimnīcā

Vairāki modernie eksperti (ieskaitot viņas māsas dēlu, biogrāfu Kventinu Bellu) Vulfas biežos depresijas un sabrukuma periodus vaino pie meitenes brāļu nodarītajiem seksuālājiem pāridarījumiem, kurus viņa un māsa Vanessa pārcieta bērnībā.

Visu mūžu Vulfu nomocīja krasas garastāvokļa maiņas. Lai gan šī nestabilitāte ļoti ietekmēja viņas uzvedību un sociālo dzīvi, viņas literārās iemaņas no tās necieta. Pēc nāves Virdžīnijai diagnosticēja maniakālo depresiju, slimību, kas paspilgtināja viņas darbus, attiecības un dzīvi, un beigu beigās noveda pie pašnāvības.

Pabeigusi strādāt pie manuskripta pēc nāves publicētajam romānam "Starp Cēlieniem" (Between The Acts), Virdžīnija atkal sasirga ar depresiju. Otrā pasaules kara sākums, viņas Londonas mājas izpostīšana bombardēšanas rezultātā un nelabvēlīgās atsauksmes par izdoto biogrāfiju viņas nelaiķa draugam Rodžeram Frajam pasliktināja viņas stāvokli līdz stadijai, kad viņa vairs nevarēja rakstīt.

1941. gada 28. martā Vulfa izdarīja pašnāvību. Viņa piepildīja sava mēteļa kabatas ar akmeņiem un iesoļoja Ūzas upē un noslīcinājās. Viņas mirstīgās atliekas atrada pēc nepilna mēneša, 18. aprīlī, kad tās tika apglabāts rakstnieces mājas dārzā.

Avots: wikipedia

Virdžīnija sāka mācīt angļu literatūru un vēsturi koledžā, kā arī rakstīja rakstus un recenzijas publikācijām. Šajā laikā Vulfa sadraudzējās ar sava brāļa Tobija draugiem, ar kuriem viņa diskutēja par politiku un mākslu. Lielākā daļa no viņiem bija homoseksuāli vai biseksuāli, arī heteroseksuālo grupas dalībnieku attiecības bija netradicionālas. Vēlāk šī cilvēku grupa kļuva pazīstama kā Blūmsburija grupa. 1911. gadā Virdžīnija nolēma dzīvot kopā ar vairākiem vīriešiem, no kuriem neviens nebija viņas vīrs. Tie bija viņas brālis Adrians, Džons Meinards Keinss, Dunkans Grants un Leonards Vulfs, kuru viņa pēc gada apprecēja. Vulfa klātbūtne palīdzēja Virdžīnijai kontrolēt viņas garastāvokli un nostiprināt viņas talantu.

Vulfai bija draudzīgas attiecības ar sievietēm, kas deva viņai stimulu, bet visdziļākās attiecības viņai izveidojās ar rakstnieci Vitu Sakvilu-Vestu. Viņas bija mīļākās, tomēr nevēlējās savas attiecības saukt par lesbiskām. Vulfa vispār izvairījās no kategorijām, it sevišķi tādām, kas viņu ietilpinātu grupā, ko raksturo seksuāla izturēšanās. Lai gan Vulfas un Vitas dēka saraustīti turpinājās tikai trīs gadus, viņu attiecības iedvesmojaOrlando. Vitas dēls vēlāk rakstīja: „Vitas ietekmi uz Virdžīniju parāda Orlando – garākā un burvīgākā mīlas vēstule literatūrā, kurā viņa aplūko Vitu, ievij viņu gadsimtos un izvij no tiem, sviež viņu no viena dzimuma uz otru, spēlējas ar viņu, ietērpj viņu kažokādās, mežģīnēs un smaragdos, ķircina viņu, flirtē ar viņu, apklāj ap viņu miglas plīvuru.” Kad Virdžīnijas un Vitas attiecības beidzās, viņas palika labas draudzenes līdz pat Vulfas nāvei.

Vulfas pirmais romāns Ceļojums Ārup (The Voyage Out) tika publicēts 1915. gadā. Tajos gados viņas darbi bija pazīstami ar neparasto stilu un skandalozo saturu. Lai gan viņa bija pazīstama, viņu uzskatīja par intelektuāli zemāku modernistiem-vīriešiem. Tomēr feminisma kritikas uzplaukums septiņdesmitajos gados izraisīja atkārtotu interesi Vulfas darbos un nodrošināja viņai vietu, starp 20. gadsimta izcilajiem angļu valodas rakstniekiem. Vulfa tiek uzskatīta par vienu no lieliskākajiem novatoriem angļu valodā. Savos darbos viņa eksperimentēja ar apziņas plūsmu un varoņiem pamatā esošajiem psiholoģiskajiem un arī emocionālajiem motīviem. Viņas romāni parādās dzimuma vienlīdzības, sociālo šķiru hierarhijas, kara seku, feminisma un lesbiešu tēmas.

Vulfas esejas apskatīja rakstnieču pieredzētās grūtības vīriešu dominētā pasaulē un sieviešu nākotni izglītībā un sabiedrībā. Viņa rakstīja par sieviešu nevienlīdzību laulībā, ko viņa pieredzēja pati savu vecāku laulībā. Saistīts ar nevienlīdzību bija dubultstandarts, ka sieviete, kura nebija nevainīga bija izdarījusi nopietnu sociālu pārkāpumu. Vulfa pašu, gandrīz noteikti seksuāli izmantoja viens no viņas pusbrāļiem, kā minēts viņas memuārā Moments of Being (Esības Mirkļi). Vispārīgāk, viņa apzinājās, ka vīriešiem bija pieejamas zināšanas par seksu, turpretī, vidējās vai augstākās šķiras sievietēm bija jāpaliek neizglītotām par to. Viņa bieži lauzīja galvu par literatūru, kas attiektos pret seksualitāti un īpaši sievietes seksuālo dzīvi atklāti, bet viņas pašas darbi runā par seksualitāti netieši.

Pēc savas pēdējā romāna Betwen the Acts uzrakstīšanas Vulfa iegrima depresijā un 1941. gadā martā uzvilka mēteli, piepildīja tā kabatas ar akmeņiem, un noslīcinājās netālu no mājas esošajā upē. Savā dzīvē viņa bija izdevusi 500 esejas un 10 romānus. Vulfas romāns Deloveja Kundze iedvesmojis romānu The Hours, kas pēc tam ekranizēts filmā ar Nikolu Kidmenu Virdžīnijas Vulfas lomā. Arī Orlando 1992. gadā ir ekranizēts filmā ar Tildu Svintoni galvenajā lomā.

Avots: skapis.eu

Sarakstīti šādi romāni:

§     The Voyage Out (1915) (tulk. Ceļojums ārup) 

§     Night and Day (1919)

§      Jacob's Room (1922)

§     Mrs Dalloway (1925) (tulk. Deloveja kundze) 

§     To the Lighthouse (1927) (tulk. Uz bāku) 

§    Orlando (1928)

§    The Waves (1931)

§    The Years (1937)

§    Between the Acts (1941)

§     Monday or Tuesday (1921)

§     The New Dress (1924)

§     A Haunted House and Other Short Stories (1944)

§     Mrs. Dalloway's Party (1973)

§     The Complete Shorter Fiction (1985)

§     Modern Fiction (1919)

§     The Common Reader (1925)

§     A Room of One's Own (1929) (tulk. Sava Istaba) 

§     On Being Ill (1930)

§     The London Scene (1931)

§     The Common Reader: Second Series (1932)

§     Three Guineas (1938)

§     The Death of the Moth and Other Essays (1942)

§     The Moment and Other Essays (1947)

§     The Captain's Death Bed And Other Essays (1950)

§    Granite and Rainbow (1958)

§    Books and Portraits (1978)

§    Women And Writing (1979)

§   Eseju Krājumi (četros sējumos)

§   Esības Mirkļi 

Fragments no romāna "Devolveja kundze"