***

Artūrs Džeimss Balfūrs, Pirmais grāfs Balfūrs (angļu: Arthur James Balfour, 1st Earl of Balfour; dzimis 1848. gada 25. jūlijā, miris 1930. gada 19. martā) - britu politiķis no Konservatīvās partijas.

No 1902. līdz 1905. gadam bija valsts premjerministrs. No 1916. gada 10. decembra līdz 1919. gada 23. oktobrim bija valsts ārlietu ministrs (Secretary of State for Foreign Affairs).

Būdams ārlietu ministrs, viņš 1917. gadā viņš izdeva t.s. Balfūra deklarāciju, kas lika pamatus Izraēlas valstij.

1918. gada 23. oktobrī (pirms 18. novembra akta) viņš Zigfrīdam Meierovicam paziņoja, ka Lielbritānija provizoriski atzīst Nacionālo padomi par Latvijas valdību.

1918. gada 11. novembrī viņš parakstīja līdzīga satura vēstuli, kas Latvijas vēsturē pazīstama kā Balfūra nota.

Dzimis Skotijā, parlamenta locekļa ģimenē. Balfūra māte bija Roberta Sesila māsa.

No 1861. līdz 1866. gadam mācījās Ītonā, bet no no 1866. līdz 1869. gadam - Kembridžas universitātē.

1874. gadā tika ievēlēts parlamentā, 1878. gadā kļuva par tēvoča Roberta Sesila privātsekretāru, un šādā statusā piedalījās Berlīnes kongresā. Vēlāk ieņēma dažādus amatus Roberta Sesila valdībā.

Pēc Sesila atkāpšanās no premjerministra amata 1902. gada 11. jūlijā Balfūrs kļuva par valsts premjerministru. Viņa valdības laikā būtiski uzlabojās attiecības ar Franciju, un 1904. gadā tika nodibināta Antante. Iekšpolitikā valdības darbu apgrūtināja diskusijas par budžetu un nodokļiem, kā rezultātā 1905. gadā valdība krita, bet 1906. gada janvāra parlamenta vēlēšanās konservatīvie zaudēja, un arī Balfūrs zaudēja deputāta mandātu.

Arī pēc 1906. gada Balfūrs darbojās politikā, ieņemdams dažādus atbildīgus amatus. Būtiskākais no tiem bija Lielbritānijas ārlietu ministra amats Pirmā pasaules kara laikā liberāļa Deivida Loida Džordža valdībā.