Lavrentijs Berija

Pievieno šai personai bildi!
Dzimšanas datums:
29.03.1899
Miršanas datums:
23.12.1953
Mūža garums:
54
Dienas kopš dzimšanas:
45657
Gadi kopš dzimšanas:
125
Dienas kopš miršanas:
25664
Gadi kopš miršanas:
70
Papildu vārdi:
ლავრენტი ბერია, Lavrenti Beria; Лаврентий Павлович Берия;
Kategorijas:
2. Pasaules kara dalībnieks, Boļševiks, lielinieks, Komunists, Maršals, Represiju organizators, īstenotājs, atbalstītājs, Valsts un komunistu partijas darbinieks
Tautība:
 gruzīns
Kapsēta:
Maskava, Donas Kapsēta, (Donskoe, Donskoje)

Lavrentijs Berija bija megrelu izcelsmes padomju valsts darbinieks, PSRS Iekšlietu ministrijas vadītājs. Josifa Staļina tuvs līdzgaitnieks.

No 1938. gada līdz 1945. gadam vadīja PSRS represīvo aparātu. Organizēja represijas un deportācijas Baltijas valstīs un PSRS ieņemtajos Polijas apgabalos (mūsdienu Baltkrievijas un Ukrainas rietumdaļa). Katiņas slaktiņa organizētājs. Tieši vadīja čečenu, ingušu un balkāru deportācijas 1944. gadā. Pēc Otrā pasaules kara vadīja PSRS kodolprogrammu. Pēc Staļina nāves 1953. gadā, būdams viens no ietekmīgākajiem cilvēkiem valstī, centās koncentrēt varu savās rokās.

***

Lavrentijs Berija piedzima Merheuli ciemā netālu no Suhumi. Viņš mācījās Suhumi ģimnāzijā un pēc tās beigšanas devās uz Baku, kur iestājās celtniecības skolā, ko absolvēja 1919. gadā.

Baku Berija iestājās sociāldemokrātiskajā partijā un uzsāka nelegālu darbību. Sākotnēji viņš bija meņševiku uzskatu atbalstītājs, bet 1917. gada martā pieslējās boļševikiem.

Lavrenti Beria: the architect of fear - Searching for the Truth

Pirmā pasaules kara sākumā viņu iesauca armijā, un vairākus mēnešus viņš pavadīja frontē Rumānijā, līdz 1917. gada beigās dezertēja un atgriezās Baku, kur pilsoņu kara laikā darbojās pagrīdē. Pēc tam Berija uz kādu laiku atgriezās Gruzijā, taču drīz vien viņu arestēja un izsūtīja uz Baku.

No 1921. gada bijis vadošos čekas amatos Gruzijā un Aizkaukāza Federācijā (šajā veidojumā, kas pastāvēja no 1922. līdz 1936. gadam, ietilpa Gruzija, Armēnija un Azerbaidžāna). Trīsdesmito gadu sākumā pārcelts partijas darbā, kādu laiku ir Gruzijas K(b)P CK pirmais sekretārs. Seko karjera Maskavā. Pēc NKVD rindu tīrīšanas Staļins 1938. gada beigās iesēdina Beriju PSRS iekšlietu tautas komisāra krēslā.

***

Krievijai okupējot Latviju, no 1940. gada jūnija līdz 1941. gada jūnija beigām tika represēti 858 Latvijas armijas virsnieki, no tiem – 19 ģenerāļi, viens admirālis, 52 pulkveži, vismaz 125 pulkvežleitnanti, 227 kapteiņi, 186 virsleitnanti, 220 leitnanti un jaunākie leitnanti. Izsūtīti un represēti tika gandrīz 100,000 Latvijas pilsoņi, pārējiem tika atņemti īpašumi.

***

1940. gada 5. marta rītā PSRS iekšlietu tautas komisārs Lavrentijs Berija ziņoja Staļinam: "PSRS IeTK karagūstekņu nometnēs un Ukrainas un Baltkrievijas rietumu apgabalu cietumos patlaban atrodas liels daudzums bijušo Polijas armijas virsnieku, bijušo Polijas policijas un izlūkdienestu darbinieku, poļu nacionālistisko kontrrevolucionāro partiju biedru, atklāto kontrrevolucionāro dumpinieku organizāciju dalībnieku, pārbēdzēju un citu. Viņi visi ir zvērināti padomju varas ienaidnieki, pārpilni ar naidu pret padomju iekārtu." Runa ir par 14 736 cilvēkiem – ne tikai virsniekiem, bet arī uzņēmējiem, politiķiem, valsts amatpersonām, garīdzniekiem, kas bija nokļuvuši padomju režīma varā Molotova–Ribentropa nodevīgā pakta rezultātā. Tas pats attiecās arī uz tām poļu militārpersonām un civilistiem, kas tika turēti Ukrainas un Baltkrievijas rietumdaļas cietumos, – 10 685 cilvēkiem.

Joseph Stalin Secret Police

Berijas priekšlikums: "Ņemot vērā, ka viņi visi ir iesīkstējuši, nelabojami padomju varas ienaidnieki, PSRS IeTK uzskata par nepieciešamu (..) izskatīt viņu lietas īpašā kārtībā, piemērojot augstāko soda mēru – nošaušanu. Lietu izskatīšanu veikt bez arestēto izsaukšanas un bez apsūdzības uzrādīšanas, slēdziena par izmeklēšanas beigām un apsūdzības slēdziena. (..) Lietu izskatīšanu un lēmuma pieņemšanu uzlikt "troikai" biedru Berijas, Merkulova, Baštakova (IeTK 1. specdaļas priekšnieks) sastāvā." Tajā pašā dienā šis priekšlikums tika izskatīts un pieņemts Vissavienības komunistiskās (boļševiku) partijas (VK(b)P) centrālkomitejas politbirojā. Uz Berijas raksta savas atbalstošās rezolūcijas uzlika Staļins un viņa komanda: aizsardzības tautas komisārs K. Vorošilovs, ārlietu tautas komisārs V. Molotovs, Tautas komisāru padomes priekšsēdētāja vietnieks A. Mikojans. Turpat arī piezīmes par citu PSRS amatpersonu nostāju: "Kaļiņins – par, Kaganovičs – par."

Л.Берия. Краткий обзор

...

1943. gadā vācieši atklāja poļu kapus. Līdzdarbojoties Polijas Sarkanajam Krustam, tie Katiņā ekshumēja 4200 ķermeņus. Par to pasaulē sacēla lielu troksni. Staļinieši – un visi citi līdz Jeļcinam – meloja, masu slepkavībās apsūdzēdami vāciešus. Kompromitējošos dokumentus VDK gadu gaitā pakāpeniski iznīcināja, svarīgākās pavēles par 22 000 poļu nogalināšanu paslēpjot PSKP CK politbiroja arhīvos aizzīmogotā konvertā, kuru drīkstēja atvērt tikai valsts pirmā amatpersona. Padomju Savienības komunistiskās partijas ģenerālsekretāri un VDK vadība vienmēr skaidri zināja, kas noticis ar "bez vēsts" pazudušajiem poļiem. 1959. gada martā VDK priekšsēdētājs A. Šeļepins priekšlikumā iznīcināt visas nošauto "buržuāziskās Polijas" karagūstekņu un internēto uzskaites lietas PSRS vadītājam Ņ. Hruščovam ziņo, ka ar IeTK "troikas" lēmumu pavisam tikuši nošauti 21 857 cilvēki. Hruščovs, Brežņevs, Andropovs, Čerņenko – viņi visi, Gorbačovu ieskaitot, zināja patiesību par Katiņu, taču meloja, ka nezina. Tikai Jeļcins atklāja patiesību.

Лаврентий Берия. Палач во власти чародейки

***

Visaptverošās čekas represijas Krievijā it kā atslāba, un viens otrs apcietinātais pat atgriezās mājās. Aleksandrs Solžeņicins par šo īso periodu sarkastiski raksta: Tā bija kapeika, ko izdeva ārā no rubļa. Šāda rīcība bija vajadzīga, lai visu uzveltu nekrietnajam Ježovam, lai stiprinātu jaunatnācēja Berijas pozīcijas un lai gaišāk atmirdzētu Vadonis.

Berija atradās NKVD priekšgalā līdz 1945. gadam, kad viņam piešķīra Padomju Savienības maršala pakāpi. Viņš kļuva arī par PSRS Tautas komisāru padomes, vēlāk Ministru padomes priekšsēdētāja vietnieku (1941-1953) un PSKP CK Politbiroja locekli (1946-1953).

1953. gada 5. martā nomira Staļins. Uz padomju valsts vadoņa vietu reāli pretendēja PSRS Ministru padomes priekšsēdētājs Georgijs Maļenkovs, PSKP CK sekretārs Ņikita Hruščovs, kā arī Ministru padomes priekšsēdētāja pirmais vietnieks un vienlaikus iekšlietu ministrs (IeM un Valsts drošības ministrija bija apvienotas) Lavrentijs Berija.

1953.g. 26. jūnijā Lubjankas maršalu apcietināja. Aiz restēm nonāca arī viņa pretpadomju nodevēju grupas dalībnieki. Drīzumā laikrakstos bija lasāms, ka Maļenkovs PSKP CK plēnumā nolasījis ziņojumu par Lavrentija Pavloviča Berijas noziedzīgo antipartijisko darbību, kas bijusi vērsta uz padomju valsts graušanu ārvalstu kapitāla interesēs un kas izpaudusies nodevīgos mēģinājumos nostādīt PSRS Iekšlietu ministriju pār valdību un partiju.

***

Lai gan absurdi uzskatīt, ka čekas vadītājs un slepkava nevadīja savu organizāciju,  nesenā pagātnē Berijas dēls S. Gegečkori, zinātnieks, kurš pie dalījies svarīgu militāru projektu izstrādāšanā, publikācijās un intervijās pats pirmais mēģināja mainīt priekšstatu, kas bija izveidojies par viņa tēvu: staļiniskā režīma galvenais bende, neaptēsts subjekts, izvirtulis. Gegečkori uzskatīja, ka Berijas lieta bijusi pilnībā safabricēta.

Tāpat kā, piemēram, izmeklētāju savāktie kompromitējošie fakti par Berijas intīmajiem sakariem ar vairāk nekā diviem simtiem sieviešu, sākot ar valstsvīru sievām un slavenām sportistēm un beidzot ar oficiantēm un prostitūtām. Pētnieku viedokļi šajā ziņā ir atšķirīgi. Neviens tomēr nevar noliegt NKVD priekšsēdētāja atbildību par Staļina genocīda politikas īstenošanu, tostarp 1941. gadā Baltijas valstīs notikušajām deportācijām.

Berija veicināja skandalozu popularitāti guvušā Pāvela Sudoplatova (1907-1996) karjeru, kuram pēc Staļina norādījuma uzdeva organizēt Ļeva Trocka nogalināšanu Meksikā un kuru II pasaules kara laikā iecēla par NKVD-NKGB ceturtās jeb izlūkošanas un diversiju pārvaldes priekšnieku.

Viņam Berija uzticējis sagatavot atentātu pret Hitleru Maskavā gadījumā, ja padomju galvaspilsēta kristu vāciešu rokās. (Vienlaikus Staļins caur Berijas resoru centies uzņemt sakarus ar fīreru, lai apmaiņā pret pamieru piedāvātu nacistiem Baltijas valstis, Moldāviju un daļu Ukrainas un Baltkrievijas.)

Kad karš ievirzījās Padomju Savienībai labvēlīgā gultnē, tapuši citi Hilera novākšanas plāni. Viens no tiem paredzējis izmantot Berijas personiskajā kontrolē esošās NKVD aģentes kino zvaigznes Olgas Čehovas, kas 1921. gadā bija pārcēlusies uz dzīvi Vācijā, biežo apgrozīšanos nacistu elites aprindās.

Taču 1943. gadā Staļins atmetis nodomu par atentātu pret Trešā reiha vadoni - ja varu Vācijā sagrābtu citi, pieaugtu tās izredzes noslēgt separātu mieru ar Rietumu lielvalstīm.

Drošībniekiem netrūka darba arī iekšējā frontē - sarkanarmijas straujās atkāpšanās dienās tika apšauti simtiem politieslodzīto, kurus nespēja evakuēt, sodīti panikas cēlāji utt.

Jau 1943. un 1944. gadā par sadarbošanos ar vāciešiem pakļāva represijām veselas tautas - kalmikus, čečenus, Krimas tatārus u. c. Pēc kara valdības priekšsēdētāja vietnieks Berija, cita- starp, kūrēja stratēģiski svarīgo atomenerģētikas nozari, bet Sudoplatovs vadīja Valsts drošības ministrijas īpašo grupu. Kāds zīmīgs apstāklis - vēlāk viņš rakstīja no Vladimiras cietuma PSKP XXIII kongresam, ka viena no svarīgākajām grupas operācijām - Mukačevas pilsētā iznīcināts grieķu katoļu baznīcas galva Romža - veikta pēc Ukrainas K(b)P CK pirmā sekretāra Hruščova norādījuma.

Zīmīgi ir arī tas, ka par staļinisma noziegumiem notiesātais diversiju un terora aktu speciālists Sudoplatovs 1992. gadā, tātad pavisam drīz pēc komunistu varas krišanas Krievijā, tika reabilitēts.

Berija šķietami baudīja Staļina uzticību, tomēr īsti droši nejutās tāpat kā jebkurš cits varas gaiteņos un visā valstī. Par iemeslu smagai apsūdzībai varēja noderēt kaut vai tas, ka Berijas sievas tēvocis agrāk bija viens no gruzīnu meņševiku līderiem. Kā draudīgs mājiens nāca tā saucamās megrēlu sazvērestības atmaskošana, kam sekoja Gruzijas drošības orgānu tīrīšana un gruzīnu nacionālistu aresti.

Pastāv pieņēmums, ka ebreju ārstu kaitnieku grupas apcietināšana (saņēma ciet 37 cilvēkus - ne tikai vainīgos, bet arī viņu piederīgos) 1953. gada janvārī, ko pavadīja skaļa propagandas kampaņa, ir bijis tikai sākums Staļina iecerētam jaunam represiju vilnim, kas aizmēztu arī viņa tuvākos līdzgaitniekus Beriju, Vorošilovu, Mikojanu un, iespējams vēl citus. Taču tam nebija lemts piepildīties.

Pēc Staļina nāves jaunieceltais iekšlietu ministrs Berija izdeva pavēli par četrdesmito un piecdesmito gadu sākuma skaļāko politisko lietu pārskatīšanu. Viņš darīja zināmu PSKP CK Prezidijam, ka notiesāto, piemēram, 1946. gadā ietupināto aviorūpnieku un gaisa kara spēku komandieru, darbībā trūkst nozieguma sastāva vai ka izvirzītās apsūdzības, tajā skaitā ārstiem kaitniekiem inkriminētais nodoms izvest no ierindas maršalu A. Vasiļevski, maršalu L. Govorovu, maršalu I. Koņevu u. c., ir safabricētas.

Pēc Berijas iniciatīvas PSRS Augstākās Padomes Prezidijs 1953. gadā izdeva dekrētu Par amnestiju. Tas gan neattiecās uz politiskā 58. panta ieslodzītajiem. Tomēr brīvību ieguva apmēram miljons cilvēku, galvenokārt par t. s. saimnieciskajiem noziegumiem notiesātie, sievietes, nepilngadīgie, smagi slimie. Tāpat atļāva atgriezties dzimtenē no Gruzijas PSR teritorijas nelikumīgi izvestajiem.

Hruščovs, kuru atbalstīja V. Molotovs un L. Kaganovičs, kategoriski noraidījis Berijas priekšlikumu mainīt tiesvedības sistēmu. Tāpat neīstenojās viņa iecere nodot milzīgo GULAG impēriju Tieslietu ministrijas pārziņā. Viņš toties panāca, lai vairāki uzņēmumi un triecienceltnes, kur izmantoja ieslodzīto darbu, neatrastos Iekšlietu ministrijas pakļautībā.

Berija 1953. gada 4. aprīlī parakstījis pavēli, kas aizliedza ierastās nežēlīgās nopratināšanas metodes, konkrēti pieminot arestēto cietsirdīgu piekaušanu, izģērbtu arestantu ieslodzīšanu aukstā karcerī, ilgstošu turēšanu bez miega. Viņš, protams, nevarēja uzskaitīt visus pat viņam pašam ļoti labi zināmos padomju izmeklētāju izdomātos mocīšanas paņēmienus, ko izmantoja pret nopratināmajiem līdz, kā rakstīja Berija, viņu cilvēciskas ārienes zaudēšanai. Pavēle īpaši noteica likvidēt Lefortovas un Iekšējā cietuma moku kambarus, bet visus rīkus, ar kuriem tika veikta spīdzināšana, iznīcināt.

Dažkārt PSKP CK Prezidija vairākums atbalstīja Berijas ierosinājumus, domājams, tāpēc, ka gluži vienkārši nebija dibināta iemesla tos nepieņemt. Tapa lēmums, kas aizliedza valsts svētkos izrotāt demonstrantu kolonnas un ēku fasādes ar PSRS vadoņu portretiem. Iesīkstējušie partokrāti šo lēmumu slēptā sašutumā novērtēja kā ideoloģisku huligānismu un vēlāk pie pirmās izdevības atcēla. Izmantojot par ieganstu agrākās VDM trūkumus cīņā pret nacionālistisko pagrīdi Lietuvā un Ukrainas rietumu apgabalos, Berija panāca, lai tiek izskatīts stāvoklis atsevišķās republikās. Secinājumi tālu pārsniedza iekšlietu jomu. Faktiski tie, kā apliecina arī Latvijas Valsts arhīvā esošie dokumenti, mudināja ievērojami nostiprināt republiku patstāvību.

PSKP CK Prezidija 1953. gada 12. jūnija lēmumā par Latvijas PSR, starp citu, uzsvērts: Par Latvijas partijas organizācijas galveno uzdevumu uzskatīt tuvākajā laika posmā sagatavot, audzināt un plašos apmēros izvirzīt partijas, padomju un organizatoriskā darbā latviešu kadrus. Izbeigt tādu praksi, ka par partijas rajonu komiteju otrajiem sekretāriem, kā arī par darbaļaužu deputātu padomju izpildkomiteju priekšsēdētāju vietniekiem neizvirza darbiniekus no latviešu nacionālo kadru vidus. Par padomju saimniecību, MTS un rūpniecības uzņēmumu direktoriem iecelt galvenokārt latviešu darbiniekus. Šai sakarā atbrīvotos nomenklatūras darbiniekus, kas neprot latviešu valodu, atsaukt PSKP CK rīcībā.

Partijas, valsts un sabiedriskajās organizācijās par lietvedības valodu bija jākļūst latviešu valodai. Tika uzdots gādāt par zemniecības materiālās labklājības celšanos.

Minētā lēmuma sakarā 1953. gada 22. un 23. jūnijā notika LKP CK VI plēnums. Centrālkomitejas pirmais sekretārs Jānis Kalnbērziņš atzina, ka republikā laikā no 1945. līdz 1953. gadam represēti pavisam 119 000 cilvēku un ka prokuratūras un justīcijas orgāni tāpat pieļāvuši nepamatotus arestus un pilsoņu saukšanu pie kriminālās atbildības.

J. Kalnbērziņš līdzīgi citiem augsti stāvošiem biedriem lietoja izteicienus, kādus savās oficiālajās runās neatļāvās nedz pirms, nedz pēc tam: Daudzi partijas, padomju un saimnieciskie vadītāji, atsaucoties uz viltus modrību, bieži izsaka neuzticību vietējiem biedriem. [..] Rīgas pilsētas partijas komitejas un biroja sekretāri b. Apinis, Sokolovs, Berklavs neveic nekādus pasākumus, lai novērstu partijas nacionālās politikas izkropļojumus, attaisnojoties ar to, ka Rīgas partijas organizācijā vispār ir ļoti maz latviešu. [..] Latgales vadošo darbinieku posteņos ir ļoti maz latgaliešu. Attiecībā pret šiem rajoniem ir izveidojies pilnīgi kļūdains un kaitīgs viedoklis - še it visi zinot krievu valodu un tāpēc var strādāt iebraukušie kadri. [..] Mēs faktiski esam rīkojušies nepareizi, atceļot tautā dziļi iesakņojušos Jāņu dienu.

Pēc dažiem gadiem LKP vadītāji pauda gluži pretējas domas. Atbilstoši PSKP CK nostādnēm Berijas ietekmē pieņemtie lēmumi bija sekmējuši buržuāziski nacionālistisko elementu aktivizēšanos.

Nav noliedzams - Berija iedrošināja uz zināmu rīcību latviešu nacionālkomunistus, kuri līdz tam ne ar ko neizcēlās. Viņa nodoms bija iegūt republiku atbalstu cīņā par varu. Lubjankas maršals iejaucās arī ārpolitikā. Viņa ierosmē PSRS Ministru Padomes prezidijs apspriedis jautājumu par trūkumiem Vācijas Demokrātiskās Republikas ekonomikā un nonācis pie pārsteidzoša izskaidrojuma: Galvenais iemesls nelabvēlīgajam stāvoklim VDR ir tagadējos apstākļos kļūdainais kurss uz sociālisma celtniecību. Pēc kādas versijas Berija gribējis iztirgot Austrumvāciju Rietumiem. Viņa aktivitātes pārtrauca arests.

Ņ. Hruščovs, kuru satrauca dažādu ļaunprātību atmaskojumi Ukrainā, kur viņš ilgāku laiku bija partijas pirmais sekretārs - pirms tam viņš ieņēma tādu pašu posteni Maskavas pilsētas komitejā, 1937. gada tīrīšanu laikā aktīvi iesaistoties tautas ienaidnieku apzināšanā galvaspilsētā un attiecīgo kontrolskaitļu sagatavošanā -, un G. Maļenkovs uz brīdi kļuva par sabiedrotajiem, lai ar armijnieku palīdzību novāktu bīstamo konkurentu. Lielās padomju enciklopēdijas sastādītāji steigā nomainīja nepareizo šķirkli Berija pret citu - Beringa jūras šaurums.

Neņemot vērā kādreizējo upuru bēdīgo pieredzi, apcietinātais Berija rakstīja vēstules gaidāmajam PSKP CK plēnumam. Viņa galvenais uzraudzītājs Maskavas kara apgabala pavēlnieks Kirils Moskaļenko atceras: Visas šīs zīmītes mēs iesniedzām Prezidija locekļiem Maļenkovam, Hruščovam un Bulgaņinam. Bet tad saņēmām rīkojumu vairāk nedot viņam ne papīru, ne zīmuli, ne pildspalvu, tas ir, aizliegt rakstīt, kas arī tika izpildīts.

Viss jau bija izšķirts. PSRS ģenerālprokurors Romans Rudenko (pasaulē pazīstams kā viens no galvenajiem apsūdzētājiem Nirnbergas procesā), kam partijas uzticēja izmeklēšanu, ātri savāca pierādījumus. Izrādījās - Berija jau kopš 1919. gada bija darbojies pret padomju valsti.

***

1953. gada 23. decembrī Beriju nošāva kādā Maskavas kara apgabala štāba teritorijā esošā bunkurā. Viņa līķi sadedzināja krematorijā, bet viņa vārds - ne bez partijas propagandas palīdzības kļuva par visa agrāk piedzīvotā ļaunuma simbolu.

Avoti: wikipedia.org, news.lv (Lauku Avīze, U. Šmits, V. Sprūde)

Avoti: wikipedia.org, news.lv

Nav pesaistītu vietu

    loading...

        Saiknes

        Saistītās personas vārdsSaitesDzimšanas datumsMiršanas datumsApraksts
        1Серго БерияСерго БерияDēls24.11.192411.10.2000
        2
        Этери ГегечкориMeita
        3Нина БерияНина БерияSieva00.00.190500.00.1991
        4
        Александр ГришинZnots00.00.195000.00.2013
        5Marfa BerijaMarfa BerijaVedekla00.00.1925
        6Валентина ИстоминаВалентина ИстоминаPartneris
        7Tatjana OkunevskajaTatjana OkunevskajaPartneris, Paziņa03.03.191415.05.2002
        8Ляля ДроздоваЛяля ДроздоваCivilsieva00.00.193300.00.2014
        9Wiktor  GrischinWiktor GrischinAttāls radinieks18.09.191425.05.1992

        25.02.1921 | Krievijas Sarkanā armija okupē Gruziju

        Pievieno atmiņas

        21.01.1924 | Vai Ļeņinam palikt mūžam dzīvam jeb laiks apbedīt?

        Latvijas okupācijas gados 21.janvāris kalendārā bija iezīmēts ar melnu krāsu. Šajā dienā mira cilvēks, ko šodien daudzi dēvē par visu pasaules nelaimju cēloni – tas Vladimirs Uļjanovs (Ļeņins). Viņa mirstīgās atliekas jeb pareizāk būtu teikt, tas, kas vispār no tām palicis pāri, vēl joprojām glabājas Maskavas sirdī – Sarkanā laukuma mauzolejā. Vai nebūtu pienācis laiks tās apbedīt?

        Pievieno atmiņas

        28.08.1924 | Komunistu noziegumi. Augusta sacelšanās Gruzijā pret padomju varu

        genocide, etnocide, deportation, deportācija

        Pievieno atmiņas

        07.04.1930 | W ZSRR wydano zarządzenie o rozszerzeniu systemu obozów GUŁAG

        Pievieno atmiņas

        15.05.1930 | Начало работ т.н. "шарашкино контор"

        Pievieno atmiņas

        14.09.1932 | Дмитровлаг - один из трудовых концлагерей СССР

        Pievieno atmiņas

        01.12.1934 | Savstarpējās komunistu cīņās par varu tiek nogalināts Sergejs Kirovs

        Savstarpējās komunistu cīņās par varu tiek nogalināts Sergejs Kirovs. Rezultātā PSRS tiek sāktas plašas represijas

        Pievieno atmiņas

        21.11.1935 | Первое присвоение звания Маршала Советского Союза

        Pievieno atmiņas

        26.11.1935 | Приняты изменения УК, разрешающие смертную казнь несовершеннолетних

        25.11.1935 в СССР принято Постановление ВЦИК, СНК РСФС изменяющие УК и разрешающие применение всех мер наказания, включая расстрел, к несовершеннолетним, начиная уже с 12 лет.

        Pievieno atmiņas

        13.07.1937 | Izdota NKVD slepenā pavēle par nošaujamo kvotām pa PSRS reģioniem

        Pievieno atmiņas

        30.07.1937 | NKVD pavēle № 00447: Padomju Savienībā "troikas" iegūst tiesības pasludināt un izpildīt nāves sodus "tautas ienaidniekiem"

        Pievieno atmiņas

        11.08.1937 | Początek eksterminacji Polaków zamieszkujących ZSRR

        Z mocy rozkazu nr 00485 ludowego komisarza spraw wewnętrznych Nikołaja Jeżowa z dnia 11 sierpnia 1937 roku rozpoczęła się eksterminacja Polaków zamieszkujących Związek Sowiecki. Czystka etniczna, o której mało się mówi.

        Pievieno atmiņas

        21.08.1937 | Padomju Savienībā tiek iznīcināti Polijas kompartijas līderi un biedri

        Pievieno atmiņas

        11.11.1938 | Podpisano tajne porozumienie między NKWD i Gestapo

        Pievieno atmiņas

        23.08.1939 | Tiek parakstīts Eiropas "kreiso"- nacionālsociālistu un komunistu pakts ar tā slepenajiem pielikumiem par Eiropas pārdali

        Tiek parakstīts Nacistu—Komunistu pakts

        Pievieno atmiņas

        17.09.1939 | Otrais Pasaules karš. Nepilnu mēnesi pēc nacionālsociālistu-komunistu līguma noslēgšanas Vācijas sabiedrotais- PSRS - iebrūk Polijā

        Otrais pasaules karš bija lielākais bruņotais konflikts cilvēces vēsturē, un tajā iesaistījās lielākā daļa pasaules valstu visos kontinentos. Karu uzsāka divu sabiedroto- Vācijas un PSRS saskaņots uzbrukums Polijai. Karš notika no 1939. gada 1. septembra līdz 1945. gada 14. septembrim un prasīja 70 miljonus civiliedzīvotāju un militārpersonu dzīvību. Kara rezultātā tika mainītas pasaules valstu robežas un okupētas daudzas teritorijas līdz pat 1991. gadam. Daļa no teritorijām, kā Prūsija, Piedņestra, Abhāzija, Tiva, Kuriļu salas, Karēlija ir Krievijas okupētas joprojām.

        Pievieno atmiņas

        19.09.1939 | Ostaškovas koncentrācijas nometne poļu karagūstekņiem

        Ostaškovas nometne – koncentrācijas nometne, kur bija ieslodzīti poļu karagūstekņi. Atradās Nilo- Stolobenskas tuksneša teritorijā netālu no Ostaškovas pilsētas Krievijas federācijā. Nometnē tika turēti 4 700 poļu žandarmi, policisti un citu amatu pārstāvji. Viņi visi tika nošauti 1940. gada aprīlī – maijā.

        Pievieno atmiņas

        18.10.1939 | Spotkanie Stalina i Hitlera we Lwowie

        Pievieno atmiņas

        15.11.1939 | W Kozielsku utworzono obóz koncentracyjny dla polskich jeńców wojennych

        19 września ludowy komisarz spraw wewnêtrznych Ławrentij Beria wydał rozkaz nr 0308, zgodnie z którym utworzono Zarząd NKWD ZSRR do Spraw Jeńców Wojennych (UPW – Uprawlenije po Diełam Wojennoplennych). Tym samym rozkazem polecono zorganizowanie ośmiu obozów jenieckich – ostaszkowskiego, juchnowskiego, kozielskiego, putywelskiego, kozielszczańskiego, starobielskiego, jużskiego i orańskiego. Tak zwaną obsługę operacyjno-czekistowską jeńców wojennych zajmował się Wydział Specjalny NKWD ZSRR. Do 23 września w Zarządzie ds. Jeńców został opracowany regulamin obozu dla jeńców wojennych. Przejściowo jeńcy byli gromadzeni w obozach rozdzielczych i 138 punktach odbiorczych, skąd następnie przekazywano ich do wyżej wymienionych obozów.

        Pievieno atmiņas

        10.02.1940 | Genocīds. PSRS komunisti sāk poļu "tīrīšanas" akcijas jeb genocīdu PSRS okupētās Polijas Austrumu daļā

        Šajā dienā tika izsūtīti 140,000- 300,000 okupēto teritoriju iedzīvotāji. Padomju Savienības un Vācijas apvienotajiem spēkiem pabeidzot Polijas iekarošanu un sadalīšanu, PSRS gandrīz nekavējoties sāka "nekrievu" tautu tīrīšanas akcijas PSRS okupētajā Polijas apgabalā jeb-Kresy, izsūtot no turienes dzīvojošos poļus un citus nekrievus (ebrejus, lietuviešus, baltkrievus u.c.).

        Pievieno atmiņas

        03.04.1940 | 2. pasaules karš un genocīds PSRS. Katiņas slaktiņš,- turpinājums metodiskai poļu iznīcināšanai PSRS okupētajās teritorijās

        Pievieno atmiņas

        05.08.1940 | Ar PSRS APP dekrētu tiek izveidota Latvijas PSR - Latvija tika inkorporēta PSRS sastāvā

        Pievieno atmiņas

        12.06.1941 | PSRS (Krievijas) komunistu noziegumi. Tiek deportēti 29,839 iepriekšējā gadā PSRS okupētās Moldovas (Besarābijas) rumāņi, moldāvi, čigāni.

        Pievieno atmiņas

        16.07.1941 | В СССР восстановлен институт военных комиссаров

        Институт военных комиссаров вновь был введён (восстановлен) указом Президиума ВС СССР от 16 июля 1941 года на основании решения Политбюро ЦК ВКП(б).

        Pievieno atmiņas

        11.09.1941 | Komunistu noziegumi. Staļins paraksta vēstuli par 157 politieslodzīto nošaušanu

        Pievieno atmiņas

        03.12.1941 | Ģenerālis Anderss, Polijas vadītājs trimdā Sikorskis tiekas ar Staļinu Maskavā

        Pievieno atmiņas

        19.04.1943 | Cекретное постановление Совнаркома от 19 апреля 1943 года об управлении контрразведки СМЕРШ

        При выполнении боевых операций, а также в любых других условиях бойцы СМЕРШа не имели права уклоняться от боя ни на своей, ни на немецкой стороне.

        Pievieno atmiņas

        23.02.1944 | Genocīds pret PSRS nekrievu tautām. Čečenu un ingušu deportācijas sākums. Deportēti 100%, jeb 493269 personas. Vairāk kā 150,000 iet bojā

        Pievieno atmiņas

        27.02.1944 | PSRS genocīds pret nekrievu tautām. Haibahas slaktiņš

        Pievieno atmiņas

        08.03.1944 | PSRS genocīds pret nekrievu tautām. Balkāru Operācija. Deportēti 100%

        Pievieno atmiņas

        11.05.1944 | Genocīds pret PSRS nekrievu tautām. Lēmums par Krimas tatāru 100% deportāciju. Nedēļas laikā izvesti 230,000

        Pievieno atmiņas

        18.05.1944 | Komunistu veiktie genocīda akti PSRS: 1944.g. 18. maijs- 228,543 Krimas iedzīvotāju izsūtīšana

        Sürgünlik. Atbilstoši 1944.g. 11. maija rīkojumam "Постановление Государственного Комитета Обороны СССР № ГОКО-5859 от 11 мая 1944" 1944.g. 18. maija agrā rītā tika uzsākta masveida Krimas tatāru deportācijas no Krimas pussalas, nosūtot tos uz mazapdzīvotām vietām Uzbekistānā, Kazahstānā u.c. Atšķirībā no citām tautām, kuras varēja atgriezties no izsūtījuma jau tūlīt pēc Staļina nāves, Krimas tatāriem PSRS Komunistiskā partija ļāva atgriezties dzimtenē tikai sākot ar 1989.gadu

        Pievieno atmiņas

        02.06.1944 | PSRS genocīds pret nekrievu tautām. Grieķu operācija-1944. Deportēti vairāk kā 15,000

        Pievieno atmiņas

        22.06.1944 | PSRS genocīds pret nekrievu tautām. Pavēle N 0078-22 par visu ukraiņu izsūtīšanu no Ukrainas

        Pievieno atmiņas

        09.05.1945 | 2. Pasaules kara beigas Eiropā

        Pievieno atmiņas

        17.07.1945 | PSRS genocīds pret nekrievu tautām. Lietuviešu Jūlija deportācijas. Izvesti vairāk kā 6300

        Pievieno atmiņas

        12.01.1948 | Убийство Соломона Михоэлса

        Pievieno atmiņas

        23.05.1948 | Operācija "Vesna". Komunistu genocīda akcijas pret nekrievu tautām: 48 stundu laikā komunisti deportēja 37 tūkstošus lietuviešu ģimeņu.

        Pievieno atmiņas

        24.04.1949 | LPSR IeM A. Eglīša slepens ziņojums par LPSR IeM darbību 1949.gada 25.marta deportāciju akcijas laikā

        Pievieno atmiņas

        07.07.1949 | Komunistu veikto genocīdu akcijas. Operācija "Jug" - Besarābijas un Ziemeļbukovinas iedzīvotāju masu deportācijas

        Pievieno atmiņas

        29.08.1949 | PSRS Semipalatinskas poligonā izmēģina savu pirmo atombumbu

        Pievieno atmiņas

        12.08.1952 | PSRS komunistu veiktās genocīda operācijas. Ebreju (JAF) operācija. Nošauto Dzejnieku nakts.

        Pievieno atmiņas

        13.01.1953 | Dziennik Prawda poinformował o wykryciu rzekomego spisku lekarzy kremlowskich

        Spisek lekarzy kremlowskich – jedna z największych prowokacji politycznych w ZSRR o kontekście antysemickim, mająca miejsce w latach 1952-1953, niezakończona wskutek śmierci jednego z głównych jej inspiratorów, Józefa Stalina. Jej głównym celem politycznym było rozpętanie powszechnego terroru i kolejnych czystek (wzorowanych na czystkach stalinowskich z lat 1936-1938) w KPZR i strukturach państwowych ZSRR.

        Pievieno atmiņas

        13.01.1953 | Krievu komunistu noziegumi pret nekrievu tautām: TASS uzsāk "(ebreju) Ārstu Lietas" kampaņu

        Pievieno atmiņas

        26.05.1953 | Норильское восстание

        Pievieno atmiņas

        07.09.1953 | Par PSKP CK pirmo sekretāru kļūst Ņikita Hruščovs

        Pievieno atmiņas

        05.12.1953 | Płk Józef Światło wystąpił o azyl polityczny w Berlinie Zachodnim

        Pievieno atmiņas

        23.12.1953 | Rozstrzelano Ławrientija Berię i sześciu jego współpracowników

        Pievieno atmiņas

        10.08.1955 | Секретный бордель высших руководителей СССР - Дело гладиаторов

        Pievieno atmiņas

        14.02.1956 | XX съезд КПСС - осуждение культа личности Сталина

        Pievieno atmiņas

        25.02.1956 | Ņikita Hruščovs negaidīti "atmasko" sava partijas biedra- Staļina un faktiski- kompartijas noziegumus

        Pievieno atmiņas

        04.04.1970 | Netālu no Magdeburgas VDK virsnieki sadedzina Hitlera mirstīgās atliekas un pelnus izkaisa upē

        Pievieno atmiņas

        13.04.1990 | PSRS oficiāli atzīst NKVD vainu Katiņas masu slepkavībā

        Pievieno atmiņas

        06.09.1991 | Čečenija (Ičkērija) pasludina neatkarību no PSRS (Krievijas)

        Pievieno atmiņas

        01.02.2011 | Десталинизации россиского общества Караганова

        Pievieno atmiņas

        14.11.2021 | Aivars Borovkovs: Runājiet ar vecākiem un vecvecākiem, kamēr viņi vēl dzīvi

        “Izmantojiet laiku. Kamēr vēl iespējams – parunājiet ar saviem vecākiem un vecvecākiem. Uzziniet par notikumiem, piemēram, “Hruščova atkušni”, Atmodas laiku. Ja atrodat kādus fotoattēlus – saglabājiet tos. Jo cilvēki un lietas aiziet, pazūd. Daudziem mājās ir atmiņu krājumi, kas nevienam nav vajadzīgi. Un tomēr... tie ir vajadzīgi. Tā ir tautas atmiņa, kas jāuzkrāj,” aicina Aivars Borovkovs, jurists, fotogrāfs, dzīvnieku tiesību aizstāvis un – kopā ar kolēģi Ainaru Brūveli – pasaules kultūrvēsturiskās enciklopēdijas “timenote.info” veidotājs. Tumšajā veļu laikā – domāsim kopā.

        Pievieno atmiņas

        Birkas