Roberts Gabris (1903.5.09.-2000.27.04.) dzimis Katlakalna pagastā.

Vecvectēvs poļu valdīšanas laikā dzīvojis Parumbē, Daugavas labajā krastā, bet vectēvs pārnācis uz kreiso krastu, strādājis kaļķu ceplī un uzcēlis „Gabrus” . Divas ziemas Roberts mācījies vietējā Pļavniekkalna skolā, līdz sākās 1.pasaules karš. Pirmā pasaules kara laikā piedzīvoto viņš apraksta grāmatā „Latvju puika”, kuru sakārtoja viņa meita A.Līdumniece un izdeva 2011.gadā.

Dzimtajā pagastā Roberts atgriezās 1922.g. Tā kā materiālo apstākļu dēļ izglītību nebija iespējams turpināt, viņš strādājis dažādus darbus, līdz 1924. g. iesaukts dienestā LR armijā. Lai paliktu virsdienestā, izglītību papildinājis kursos; vingrinājies rakstniecībā un nodibinājis kontaktus ar Vili Lāci, nosūtot viņam vairākus savus manuskriptus: publicēta tikai "Purmale" (neuzrādot Gabri kā līdzautoru), zudumā gājis stāsts par Circeņu Jurkas piedzīvojumiem Krievijā Pirmā pasaules kara laikā.

Armijā bijis līdz 1941. g., kad 14. jūnijā Litenes nometnē tika arestēts un nokļuva Noriļskas nometnē, izdzīvoja, atgriezās savā pagastā, strādāja, piedalījās amatiersportā (šaušana, galda spēles). 1970. gados slepus sāka rakstīt par soda nometnē piedzīvoto, un šis dzīvesstāsts izdots 1990. g. - grāmata "Latvju virsnieks Nr. 35473" un pēc dažiem gadiem tās tulkojums angļu valodā "Norilsk - Baltic Katyn". Roberts Gabris aktīvi piedalījās Trešās Atmodas kustībā, darbojās Latvijas Tautas Frontes vietējā nodaļā.

1999. g. apbalvots ar Triju Zvaigžņu ordeni. Apglabāts Katlakalna kapos. Roberts Gabris bija liels stāstnieks; viņa nostāstus un spoku stāstus pierakstījis Sigurds Rusmanis un iesniedzis Latviešu Folkloras krātuvē.

Triju Zvaigžņu ordeņa kavalierim, Latvijas armijas virsniekam Robertam Gabrim (1903–2000) bijusi raiba dzīve. Savu dzīvesstāstu viņš aprakstījis gan grāmatā Latvju virsnieks Nr. 35473, gan piedzīvojumu stāstā Latvju puika.

Kā dēkainim piedienas, viņš pamanījies šķērsot ceļu pat Tautas rakstniekam Vilim Lācim, ar kuru saķēries par romāna Purvmale autorību. Mūža nogalē viņš spītīgi atjaunoja kādu citu pazudušu manuskriptu, bet šīs grāmatas iznākšanu diemžēl nepiedzīvoja. Tēva piemiņu un labo vārdu tagad sargā Latvijas brīvvalsts armijas virsnieka Gabra meita Ausma Līdumniece.

«Paps jau no senām dienām ārkārtīgi tēlaini mācēja stāstīt. Par to, kā, mazs puika būdams, noklīda no vecākiem un dauzījās līdzi armijas daļām uz Krieviju un Ukrainu un tur karoja, uzdodamies, ka ir vecāks. Par ganu laiku Katlakalnā. To viņš man stāstīja pasaku vietā. Es tikai prasīju – papu, stāsti, kad tu biji puika! Kad Ulmaņlaikā parādījās Viļa Lāča romāni, paps tos lasīja, un viņam ļoti patika Viļa Lāča izteiksme. Viņš teica – paga, es arī varētu tā rakstīt! Es kā mazs skuķis naktī pavēru acis (mums bija vienistabas dzīvoklis) un redzēju – paps sēž un raksta. Aizmigu, pamodos, paps vēl raksta. Pēc tam viņš sazinājās ar Vili Lāci, sāka sarakstīties,» grodo stāstnieces talantu enerģiskā kundze noteikti ir mantojusi no tēva.

Viņš dzīvē izsitās saviem spēkiem. Puisis būrās cauri grāmatām, mācījās, jo vēlējās sasniegt mērķi. Kļuva par virsnieku, vēlāk izurbās agronomijas gudrībās un, nebūdams amatnieks, pat uzbūvēja jahtu – tikai pētot rasējumus. Apdāvināts. Jo arī rakstīšana viņam padevās.

Roberts tolaik populārajam rakstniekam Vilim Lācim devis rediģēt savus darbus – to pašu neilgi pirms 1940. gada uzrakstīto Latvju puiku, kam slavenais rakstnieks ar savu roku uzlicis citu nosaukumu – Circeņjurkas piedzīvojumi. Romānu Vilis Lācis izrediģējis, viņa sieva pārrakstījusi uz rakstāmmašīnas, bet rakstnieks biezo mapi tomēr atdevis atpakaļ ar piebildi, ka nav īstais laiks tik slikti rakstīt par Sarkano armiju.

Ausma Līdumniece atceras, cik pārsteigts bijis paps, kad Jaunākajās Ziņās ieraudzījis viņa aprakstītos Katlakalna iemītnieku piedzīvojumus ar nosaukumu Purvmale un Viļa Lāča uzvārdu. Arī šo rakstu darbu Roberts Gabris bija aiznesis parādīt populārajam rakstniekam, lai uzzinātu viņa viedokli, sak, ir vērts nodoties rakstīšanai vai jāmet miers. Par romānā aprakstītajiem notikumiem ikreiz uzjautrinājusies Ausmas vecāmamma, kad Roberts ar ģimeni aizbraucis uz Gabru mājām Katlakalnā. «Kad Purvmale iznāca, mēs aizbraucām uz Gabriem, kaimiņi nāca klāt un teica – nu, Robi, tu gan esi špicbuks, kā tu mūs aprakstīji! Katlakalnā visi zina, ka Vilis Lācis tur kāju nav spēris,» sparīgi stāsta Ausma Līdumniece.

Viļa Lāča Kopotajos rakstos Purvmale nav iekļauta, romāns pat nodēvēts par rakstnieka pabērnu. Ausma Līdumniece zina stāstīt, ka manuskripti nav atrasti – ne ar rakstnieka roku rakstītais, ne viņas tēva dotie pieraksti. Viņa atzīst, ka, protams, Vili Lāci apvainot literāra darba zādzībā nevar – viņš romānā ieviesis vēl vienu personu, lai iznāktu lasītājus intriģējošs mīlas trijstūris, un nomainījis vārdus literārā darba varoņiem. Zināms, ka sarakstē abi apsprieduši romāna saturu.

«Vilis Lācis ir dabūjis pa kūkumu Maskavā par šo grāmatu, ka Purvmale nav viņa. Tas man bija jaunums. Tad viņš satriekts atgriezies no Maskavas. Kad Ingrīda Sokolova prasījusi, kā tad īsti ir, Vilis Lācis atbildējis – tādi cilvēki bija un tur dzīvoja, un tas viss ir taisnība.»

Viņa romānu drukātā veidā ieraudzījusi 2010. gadā Pikšās, kad tur atklāja pieminekli Kārlim Ulmanim. «Gāju gar grāmatu galdu un, ko es ieraugu! Purvmali! Es to grāmatu paķēru, vaļā nelaidu un tikai runāju – tā ir mana tēva, un es tik ilgi, tik ilgi... Pārdevēja skatījās uz mani un teica – tā jau runāja, ka viens virsnieks to uzrakstījis. Kā jūs to zināt, vaicāju. Viņa parādīja uz Ingrīdas Sokolovas grāmatu [Par un ap Vili Lāci],» Ausmas Līdumnieces atmiņas ir emociju pārpilnas. Viņa neslēpj, ka grāmatā izlasītie tēvam adresētie pārmetumi aizvainojuši. «Viņš jau bija uzrakstījis Latvju virsnieku, viņš nebija kaut kāds Roberts Gabris.»

Lai izstāstītu, kā tēva teksts pārtapa par Viļa Lāča rakstīto, Ausmas kundze pat iemācījusies rakstīt ar datoru.

Dīvains, bet varbūt zīmīgs liktenis piemeklējis Viļa Lāča rediģēto manuskriptu Circeņjurkas piedzīvojumi. Biezo mapi Ausma un mamma ilgus gadus slēpušas, jo virsnieku Gabri 1941. gada 14. jūnijā Litenē arestēja un Noriļskas lēģerī viņš sabija desmit gadu. Pēc atgriešanās tēvs to iedevis kādam tajā laikā pazīstamam dzejniekam. Lai izlasot un pasakot, vai ir kāda literāra vērtība. Dzejnieks lasījis 20 gadu. Roberts bijis neatlaidīgs un pat braucis pie dzejnieka, bet – nekā. Manuskriptu viņš nedabū un vairs nekad arī neierauga.

Atmodas laikā, kad jau bija izdots Latvju virsnieks Nr. 35473, kādā rakstnieku saietā Roberts Gabris, vecs, sirms vīrs, pamana dzejnieku un, balstīdamies uz spieķīša, dodas pāri zālei pie viņa. «Dzejnieks nogaida, lai paps pienāk pavisam tuvu klāt, pagriežas un aiziet pāri zālei, neviena vārda nesakot. Papam tas apvainojums palika visu laiku,» Ausma Līdumniece atkal nevar noslāpēt atmiņu uzjundītās emocijas.

Kādudien, jau mūža nogalē, viņš meitai atzinies – zini ko, Ausma, es tagad rakstu par kara laiku, par puikas gaitām. Tēvs atstājis četras klades, un tikai pēc viņa nāves meita tās atvērusi. Tur – pēc atmiņas atjaunoti kādreizējie Circeņjurkas piedzīvojumi. Viņa pārrakstījusi datorā, sarunājusi ar izdevēju, atradusi sponsoru, un tagad puikas piedzīvojumus varam lasīt ar nosaukumu Latvju puika.

Grāmatas ievadā rakstniece Māra Zālīte raksta: «Vēlējāmies atrisināt arī Purvmales autorības jautājumu, taču sastapām niknu pretošanos. Tie tomēr vēl bija puspadomju laiki, un Tautas rakstnieks un tautas nodevējs Vilis Lācis vēl nebija vētīts un vērtēts. Iespējams, es nebūtu uzrakstījusi lugu Lācis, ja nebūtu iepazinusi Robertu Gabri. Tieši viņa personība palīdzēja reāli sajust robežšķirtni starp krietnumu un nekrietnību un to, ka starp abiem šiem jēdzieniem vienmēr ir iespējama izvēle.

Avots: nra.lv