3. oktobrī Delmenhorstā 76 g. vecumā, pēc vairāku nedēļu slimošanas, miris dzejnieks, literatūras vēsturnieks Pēteris Ērmanis. Meklēdams jaunus izteiksmes veidus, viņš Latvijas neatkarības gadu sākumā kļuva par izcilu ekspresionisma pārstāvi dzejā un dedzīgu humānisma sludinātāju. Viņš darbojās ne vien dzejā, bet arī literatūras apcerē un tieši šinī darbā viņam daudz palīdzēja fenomenālā atmiņa. Pēteri Ērmani raksturoja arī smalkjūtība pret ikvienu literāru darbu, pat mēģinājumu, kas pārvērtās godbijībā pret visjaunāko talantu. Tādēļ jaunie dzejnieki meklēja viņa tuvumu un saviem nodomiem drošinājumu.
Pēc Jaunsudrabiņa, Pētera Ērmaņa nāve Vācijas latviešiem ir smags zaudējums. Kaut arī viņš nemēdza nekur braukt un runāt, viņa draugi viņu allaž uzmeklēja. Sākumā tas bija Vircburgā un Ingolštatē, pēdējos gados Delmenhorstā pie Brēmenes.
Viņa draugi jau pēdējos mēnešus nojauta, ka gaidāms nenovēršamais. Tādēļ apsprieda viņa apbedīšanas vietu. Tā kā nelaiķa dzīvesbiedre pirms sešiem gadiem apbedīta Ingolštatē, likās iespējama arīviņa pārvešana  arī turieni. Bet beigās izlemts viņu 13. oktobrī apglabāt Delmenhorstas jaunajā kapu nodalījumā, kur viņam nodrošināta kapvieta.

Avots: 15.10.1969