Daudzsološa baleta soliste. Vijolnieka Kārļa Vestena dzīvesbiedre. Vēlāk darbojusies Vācijā, bet pēc tam ASV.

Viņa nāca pasaulē 1913. gada 2. septembrī Pēterburgā, dejas mākslu apguva pie Aleksandras Fjodorovas. Kā visas vēlākā laika prīmas, sāka ar kordebaletu Baltajā namā, bet kopš 1933. gada viņa bija soliste un dejoja lielākas un mazākas baleta partijas, kas viņai nesa pelnītu slavu. Tatjanai Vestenei aplaudējuši Budapeštā, Helsinkos, Stokholmā, Varšavā, Tallinā un Kauņā. Trimdas gados kopā ar Eiženu Lešcevski, Osvaldu Lēmani un Mirdzu Tillaku viņa dejoja latviešu bēgļiem un vācu publikai, neilgu laiku strādāja Lībekas operā, bet 1951.gadā izceļoja uz ASV, kur Ņujorkā vadīja savu baleta skolu un bija baletmeistare.
Diemžēl laiks steidzas. Tatjanas Vestenes dienas aizrit klusumā. Pērnvasar pie viņas viesojās jaunības dienu kolēģe Mirdza Griķe. Tikšanās atsauca atmiņā Rīgu, kur visām latviešu balerīnām laikam gan bijis visražīgākais un svētīgākais laiks.

Rīgā kritika Tatjanu Vesteni uzņēma ļoti atzinīgi. Georgs Stāls viņu nosauca par vienu no izcilākajām baleta solistēm, daudzpusīgi apdāvinātu, valsī "dzidru kā cīruļa dziesma", šķelmīgu gavotē. Viņa spēja spoži atveidot traģiskus tēlus, bet tik pat lieliski dejoja sapņaini romantiskas lomas. Šķirstot 30. gadu recenzijas, atradu Volfganga Dārziņa slavinošas atsauksmes par Tatjanas Vestenes deju. Viņas Flēru "Esmeraldā" komponists izcēlis ar vārdiem "kā vienmēr šarmantā". Citviet viņš uzsver balerīnas "pievilcīgo dejas tembru", "līniju tīrību un plastiku". Savukārt Oskars Grosbergs rakstījis: "Vestenes kundze gandrīz vienīgā no mūsu baleta māksliniecēm augstu novērtē mīmiku un prot īsti tēlot."

Avots: Laiks, 20.09.2003