Fragments no Mildas Reimanes raksta "Daugavas Vanagu mēnešrakstā" 01.09.1997: "Gribu pastāstīt par sevi un cilvēkiem, kuri bija jauni, tikko dzīvi iesākuši un par visu vairāk mīlēja dzimteni. Viņi bija bez jebkāda ļaunuma, nebija nogrēkojušies, bet tā arī savu dzīvi nenodzīvoja, neredzēja to laimīgu. No visiem tā laika draugiem esmu palikusi viena. Nevaru un nedrīkstu noklusēt par to laiku un maniem draugiem: lai paliek nākamām paaudzēm. Man zināmie meža brāļi lielāko tiesu bija no Drustu apkārtnes, arī no citiem novadiem. Viņu gaitas veda arī cauri Gatartas pagastam, Jaundrustu ciematiņam. Kur tās veda tālāk, nevienam nebija jāzin, neviens arī nevaicāja. Sākšu ar savām atmiņām un mēģināšu pastāstīt par katru, cik nu vēl palicis prātā:

Jānis Lācgalva bija dzimis 1921. gadā Jaunpiebalgas pagasta "Bērziņkrūzēs" un viņa tēvs Alfrēds Lācgalva ar iesauku Vecais Luksts.

Brāļi Rusovi - Jānis, Pēters, Kārlis - arī no Jaunpiebalgas.

Zamars Kārlis, dzimis ap 1923. gadu - turpat no Jaunpiebalgas centra.

Tad Drustēnieši - Smaliķi Jānis un Roberts. Jānis dzimis 1922.g. Drustu "Dukuļos".

Brāļi Ķerseļi - Vilis, Elmārs un Artūrs no Drustu "Auļukalna".

Kramiņš Jānis no Drustu centra,

Damroze Pēteris no Auļukalna.

Viņi ir tikai manas tuvākās apkārtnes puiši, kuri neviens vairs nav dzīvs (Bija arī tālāki, ar kuriem tikāmies ballēs). ....

Tā jau pirmajā "atbrīvošanas" gadā es pabiju cietumā.Īstie meža brāļi, uzzinājuši par šo notikumu, kļuva drošāki un sāka mūs biežāk apciemot. Tā sākās mūsu kopējie ceļi. Tanī pašā gadā kādā ziemas vakarā ienāca divi baltos kombinzonos ģērbušies jaunieši. Es viņus pazinu, — agrāk ballēs būts kopā. Tie bija Jānis Smaliķis un Artūrs Ķerselis. Sākumā visi bijām nobijušies, bet, kad pazinu, mierināju vecākus, ka šie nav viltus mežabrāļi. Tanī reizē viņi ilgi nepalika, bet jautāja, vai varot vēl atnākt. Protams. Tanī ziemā viņi "Ezerkalnos" dzīvoja bieži. Dažreiz pat veselu nedēļu. Jānis un Artūrs dzīvoja divatā, bet noteiktās reizēs satikās ar citiem.  ...

Kādā 1947. gada jūlija vakarā kaimiņu šķūnī rādīja kinofilmu "Akmens zieds". Pēc filmas vietējais mežsargs Riekstiņš pienāca un pastāstīja, ka netālu no Drustiem iznīcināta Drustu partizānu grupa. Esot aplenkti no visām pusēm, kāds bija nodevis. Prasīts, lai padodas, bet viņi atklājuši uguni — nolēmuši izlauzties. Tomēr spēki bijuši pārāk nevienādi, līdz mežam jāpārvar klajš lauks. Pļavā guļot bija palikuši seši vīri; Jānis Smaliķis, Artūrs Ķerselis, Jānis Kramiņš, Pēteris Damroze un vēl divi, kuru vārdus nezināju. Brīnumainā kārtā izglābušies bija Elmārs Ķerselis un komandieris Kārlis Traubergs. Neizprotami bija čekas nolūki — nošautos atdot piederīgajiem apbedīšanai. Jancīša vecāki savu pēdējo dēlu paņēma, apģērba manā ar rakstiem izšūtā baltā kreklā un apglabāja Drustu kapos. Piederīgie paņēma arī Artūru Ķerseli un Jāni Kramiņu. Damrozem piederīgie nepieteicās. Kur pārējie apglabāti, nezinu. Man gribējās savus draugus redzēt vēl pēdējo reizi. Pēc tāda zaudējuma bija pagaisuši visa piesardzība. Ar savu draudzeni Elvīru Ķiņķeri no "Baižām", kura daudz bija palīdzējusi Kramiņam, gājām vakarā pa meža takām, lai ļaunas acis neredzētu — nolēmām no viņiem atvadīties mājās. Skatījos, kā Jancītis gulēja zārkā, bāls, ar sakniebtām lūpām. Tā beidzās jaunu, skaistu cilvēku sapņi par Dzimteni, kuru viņi mīlēja, par kuru atdeva savas dzīvības. Lai vienmēr Jums pateicība no visiem, kas centās palīdzēt grūtajās mežabrāļu gaitās! Bet čeka nesnauda. Arī abus izbēgušos — Elmāru Ķerseli un Kārli Traubergu — ievilināja savos tīklos un sagūstīja dzīvus. Notiesāja ar 25 gadiem un nosūtīja uz Vorkutu."