Dzimusi Krustpils pagasta Druķos kā pirmais bērns cariskās impērijas dzelzceļu inženiera Mārtiņa Piņķa un zemnieku meitenes Minnas ģimenē. Gaidīts tika dēls Alfons, bet piedzima meitene. Tāpēc tāds neparasts vārds - Alfonija.

Divi pirmie dzīves gadi viņai pagāja Krievijā, Maskavā, uz kurieni sakarā ar Pirmo pasaules karu tika evakuēts Vitebskas guberņas dzelzceļa personāls ar ģimenēm. Par šo periodu ir saglabājies viņas pašas rakstīts atmiņu stāsts.

Pēc atgriešanās no Krievijas Piņķu ģimene apmetās uz dzīvi tiem laikiem lielajā dzelzceļa mezgla pilsētā Daugavpilī, kur Mārtiņam kā dzelzceļa speciālistam pavērās plašs darba lauks un, turklāt, tas nebija arī tālu no Minnas dzimtajiem Druķiem.

 Ģimene sakuploja. Piedzima vēl seši bērni. Bet tas īpašas problēmas neradīja, jo Mārtiņš strauji kāpa augšup pa karjeras kāpnēm un nopelnīja pietiekami, lai ģimeni uzturētu. Minna varēja pilnībā nodoties bērniem un mājai un kļuva par izcilu mājsaimnieci. Viņa lieliski cepa un vārīja, šuva un tamborēja, un to visu mācīja arī savām trim meitām. Kaut augstās skolās nemācīta, bet būdama vērīga un no dabas ar labu gaumi apveltīta, viņa neaizmirsa rūpēties arī par mājas un cilvēku attiecību skaistumu. Un arī to viņa mācīja saviem bērniem. Tā rezultātā Piņķu ģimene bija saticīga un pārtikusi. Vasaras visi, izņemot mūžam darbā aizņemto papu, pavadīja pie zemes, lopiem, un puķēm visiem tik mīļajos Druķos.

Tādā, lūk, vidē auga un apkārtējo pasauli apguva Alfonija. Galva meitenei bija laba un skolas gudrības grūtības nesagādāja - pēc humanitārās ģimnāzijas gala pārbaudījumu nokārtošanas viņa vēl izgāja farmācijas kursus, kas deva farmaceita palīga tiesības un pirmo darba vietu Daugavpils Sarkanā krusta aptiekā. Vēlāk tas noderēja par pamatu visam viņas tālākajam darba mūžam. Taču tad, t.i., 20.gs. trīsdesmitajos gados, viņa par to vēl nedomāja.

Tā laika pilsoniskajā sabiedrībā, pie kuras noteikti piederēja arī Piņķu ģimene, valdīja uzskats, ka ikvienas latviešu sievietes galvenā misija ir būt ģimenes pavarda kopējai un sargātājai. Alfonijai bija visi priekšnoteikumi, lai par tādu kļūtu.

Meitene bija fiziski labi attīstīta, pat skaista. Sabiedriska, dzīvespriecīga un rosīga. Interesējās par teātri un literatūru. Sarakstījās un bija personiski pazīstama ar tolaik populāro dzejnieci Elzu Ķezberi. Publicēja arī savus pirmos mēģinājumus šajā jomā.

Ir saglabājies diezgan daudz vēstuļu un fotogrāfiju ar uzrakstiem, kas liecina, ka jaunā dāma ir bijusi interesanta jo daudziem tālaika jaunekļiem. Atlika vien izvēlēties, kurš no viņiem kļūs par tādu Alfonijas ģimenes balstu, kāds vecāku ģimenē bija Mārtiņš Piņķis.

To īsto Alfonija sastapa krāšņā Virsnieku kluba rīkotā ballē Vienības namā. Tas bija 10. Aizputes kājnieku pulka instruktoru rotas leitnants Edgars Āboltiņš. Visskaistākais un staltākais no visiem. Viņu kāzas notika 1939. gada 9. aprīlī.

Sākās ģimenes ligzdas vīšana. Sākumā viņi to mēģināja veidot Daugavpils cietoksnī, kur tobrīd bāzējās Edgara pulks. Bet sakarā ar Latvijas armijas pārdislokāciju uz austrumiem (lai atbrīvotu vietu krievu karabāzēm Kurzemē) un Edgara pārcelšanu uz 8. Daugavpils kājnieku pulku, kuru izvietoja Cēsīs, Valmierā, Smiltenē un Apē, ģimenes ligzdu nācās pārcelt uz kluso un kalnaino Vidzemes pērli Smilteni. Te 1940. gada 5. februārī pasaulē ieradās viņu pirmdzimtais Dzintars.

Tā paša gada 17.jūnijā Latviju okupēja Padomju Savienība. Latvijas armija formāli tika iekļauta Sarkanajā armijā un pārdēvēta par 24. teritoriālo korpusu. Formas tērpi nabadzības dēļ (bet varbūt pat ar nolūku?) mainīti netika. Nomainīt vajadzēja tikai zīmotnes - divu spožo zvaigznīšu vietā uz tobrīd jau virsleitnanta Edgara apkakles bija jāpiešuj trīs sarkani rombi. Un vēl visām virsnieku sievām bija jāapmeklē politnodarbības, kuru pirmais lektors bija satriekts, kad atklājās, ka visas viņa klausītājas ne tikai prot lasīt, bet arī zina un saprot no pasaules un politikas vairāk par viņu pašu. Tas dāmām bija tik amizanti!

Citādi dzīve turpinājās jau ierastā gultnē. Tiesa, latu vietā nu bija rubļi, un no veikaliem pazuda daudzas agrāk brīvi pieejamās preces. Un vēl Edgars kaut ko stāstīja par izmaiņām armijas augstāko komandieru sastāvā, bet tas Alfoniju ne sevišķi interesēja. Viņas rūpes saistījās galvenokārt ar bērnu, jaunā dzīvokļa iekārtošanu un teļa gaļas sautējuma gatavošanu dienās, kad Edgars atgriezās no lauka mācībām. Viņam tik ļoti tas garšoja! Un vēl bija jādomā par referātu dāmu komitejas sarīkojumam un tērpiem svētku mielastam pie pulkveža un pulka lielajai ballei. Visa ziema un nākošais pavasaris pagāja vienās rūpēs.

Jūnija sākumā pulks pārgāja uz vasaras nometnēm Litenē. Alfonija piedalījās pavadīšanā un noskatījās, kā zaļganie stāvi pazuda daudzo kāju saceltajā putekļu mākonī. Tā bija pēdējā reize, kad viņa redzēja savu skaisto Edgaru.

1941.g. 14.jūnija rītā, atstājusi mazo Dzintaru dzīvokļa saimnieces uzraudzībā, viņa brauca uz Liteni Edgaru apciemot. Ceļš bija garš, ar pārsēšanos un stundām ilgu nākošā vilciena gaidīšanu Valmierā un Ieriķos. Galā viņa nonāca tikai pievakarē, kad viss jau bija noticis.Stacijā neviens viņu nesagaidīja, un pie nometnes vārtiem viņa sastapa tikai dažas noraudājušās virsnieku sievas. Samulsušais sargkareivis tik vien varēja viņām pateikt, ka visi virsnieku kungi šodien arestēti un ložmetējiem bruņota krievu konvoja pavadībā smagajās mašīnās aizvesti uz Gulbeni.

Nakti Alfonija pavadīja, līdz ar citām bēdu māsām sēžot uz pulkveža kundzes dīvāna un klausoties šausmu stāstus par masveida arestiem, kas bija sākušies jau iepriekšējā naktī. Viņa to nebija pamanījusi.

Nav īsti zināms, ko Alfonija darīja nākošajā dienā. Pēc viņas pašas literārajās piezīmēs aprakstītās versijas viņa atradusi Edgara velosipēdu un ar to braukusi uz tikai 17 km attālo Gulbeni, tur stacijā redzējusi ešelonus ar aizrestotajiem lopu vagoniem un sastapusi savu papu, kas tobrīd bija Gulbens stacijas darbnīcu priekšnieks. Abi uz perona arestēti un izšķirti. Paps aizvests uz ešelonu, bet Alfonijai likts paņemt velosipēdu, nopirkt vilciena biļeti līdz Uriekstei un divu bruņotu sargu pavdībā braukt uz Smilteni pēc dēla. Ceļā no Rankas uz Smilteni viņa no saviem puspiedzērušajiem sargiem aizbēgusi un gandrīz nedēļu slapstījusies mežos Smiltenes apkārtnē. Bet viņas 20.jūnijā no Smiltenes uz Liteni sūtītajā vēstulē Edgaram, ko adresāts, protams, nekad vairs nesaņēma, rakstīts, ka viņa paņēmusi velosipēdu un runājusi ar pulkvedi, kurš teicis - virsnieki aizbraukuši uz manevriem. Par braucienu uz Gulbeni tur nav ne vārda.

Lai kā tas arī nebūtu bijis, bet neapstrīdams ir fakts, ka 1941.gad 14.jūnijā tika arestēti un uz dažādām Sibīrijas nometnēm izsūtīti ne tikai Edgars, bet arī Alfonijas papus, mamma, jaunākā māsa Valerija un astoņus gadus vecais brālis Vilnis. Tādā kārtā viņa vienā dienā pazaudēja gandrīz visus sev tuvos cilvēkus un palika viena ar mazo dēlu pasaulē, kurā jau plosījās karš. Nebija vairs ne stiprā papa, ne mīļās mammas, ne gādīgā vīra - neviena, kam padomu prasīt un uz ko paļauties. Nu vajadzēja visu zināt un darīt pašai. 

Viņa iestājās darbā Smiltenes Sarkanā Krusta aptiekā. Pēc tam, lai papildinātu savas zināšanas, sāka mācīties Universitātes Farmācijas nodaļā. Un drīz tika iecelta par aptiekas pārvaldnieci Dauguļos. Ar to tad arī sākās viņas ilgais un grūtais darba mūžs, kurā patiesas laimes un prieka brīži uzplaiksnīja aizvien retāk.

Sākumā viņa vakaros, kad dēlēns jau bija aizmidzis, rakstīja vēstules Edgaram. Nekas par viņa likteni nebija zināms un uzrakstītās vēstules nebija kurp sūtīt. Bet nebija neviena cita, kam stāstīt par saviem pārdzīvojumiem un ilgām. Gandrīz katra vēstule beidzās ar vārdiem: "Atnāc, mīļais, kaut sapnī pie manis un noskūpsti mani!" Viņa joprojām cerēja un gaidīja, ka kaut kad taču viņš pārnāks.

Bet laiks gāja, un neviens nekad nepārnāca.

Pēc diviem gadiem Alfonija iemīlējās vietējā mežziņa dēlā Valdī. Tā bija kvēla un reizē bezcerīga mīlestība visam mūžam. (Par to vislabāk ir stāstīts pašas Alfonijas rakstītajā "Izelīnes dienasgrāmatā".) Viņas Pāns aizgāja karā un pazuda. Bet fronte un līdz ar to jau piedzīvotās sarkanās šausmas atkal tuvojās. Un tad viņa izšķīrās bēgt kopā ar palīdzīgu roku un mīlestību sološu atraitni, Dauguļu skolas direktoru Elmaru Smilteni.

Fronte viņus panāca pusceļā starp Limbažiem un jūru, kur viņus gaidīja un tā arī nesagaidīja jau iepriekš sarunāta laiva uz Zviedriju. Ko iesākt, kur palikt? Viņi izšķīrās par Elmara tēva mājām "Kalnzaltēm" Jeru pagastā pie Rūjienas.