Kā tas nereti notiek, ir mākslinieki, kuri dažādu iemeslu dēļ palikuši nepazīstami plašākam interesentu lokam, lai gan būtu to pelnījuši.  Pārsteigums daudziem varētu izrādīties mākslinieks, par kuru vienīgā publiski pieejamā informācija atrodama Jāņa Kalnača grāmatā "Tēlotājas mākslas dzīve nacistiskās Vācijas okupētajā Latvijā. 1941-1945" (2005), kas ir kā norāde, kura aizved līdz apjomīgam mākslas darbu krājuma fondam Kuldīgas novada muzejā, kas apzīmēts ar nosaukumu "Kārlis Eglītis (1906-1950)".

Mākslinieks dzimis Lutriņu pagastā, kur arī iegūta pamatskolas izglītība. Nesasniegtais ģimnāzijas izglītības līmenis Eglītim nav šķērslis, lai mēģinātu iestāties Mākslas akadēmijā, kas arī izdodas 1925. gadā, pirms tam gadu papildinot zināšanas privātās nodarbībās pie Kārļa Miesnieka. Pa vidu studijām un smagam darbam, lai sapelnītu līdzekļus iztikšanai, pat vēli vakari tiek pavadīti dzelzceļa stacijā, kur mākslinieks savā piezīmju bloknotā fiksē redzēto - daždažādus tipāžus. Kaut arī materiālo grūtību nomākts, Kārlis Eglītis 1933. gadā absolvē akadēmiju ar diplomdarbu "Bēres", kas izstrādāts Ģederta Eliasa vadītajā Figurālās glezniecības meistardarbnīcā. Šķiet, ka visu dzīvi mākslinieku piemeklējušas nebeidzamas sadzīves problēmas. Tā tas ir arī pēc 1940. gada, kad šķietami viss nokārtojies un viņš 1. LPSR mākslas izstādē izstāda tematiskus darbus par sarkanarmiešiem. Taču, nākot pie varas nacistiskajai valdībai, šis notikums drošības apsvērumu dēļ liek pazust no mākslas dzīves. Eglītis sameklē skolotāja darbu Vārmes pamatskolā, vēlāk strādā Saldus pilsētas pamatskolā. Pēc padomju varas nostiprināšanās Kuldīgā tiek izveidota daiļamatniecības vidusskola (pastāvēja no 1945. līdz 1952. gadam), un Eglīti ieceļ par mācību pārzini (direktoru). Viņš pasniedz arī zīmēšanu un kompozīciju. Taču sevis sadedzināšana darbā un problemātiskajā ģimenes dzīvē ņem virsroku, un 1950. gada 27. februārī pārtrūkst mākslinieka dzīves līnija.

Kārļa Eglīša neilgā mākslinieka mūža ievērojamākais mantojums ir zīmējumi pastkartes lielumā, kas apkopoti jau minētajā krājumā Kuldīgas novada muzejā. Tās ir ikdienas skices, kurās attēlota apkārtējā ainava, dažādi cilvēki, mājas un sētas. Emocionāli visniansētāk realitātes fragmenti atklājas darbos, kuros zīmēti kara bēgļi, vientuļi ceļa gājēji, karā sakropļoti cilvēki, izpostītas sētas uz kailu koku fona. Kaut arī attēlotās figūras netiek individualizētas, nav redzama sejas izteiksme vai citas norādes uz kādu trauksmainību, nav rādīta reāla karadarbība, Eglītis nepārprotami ataino kara laika noskaņu caur nolasāmiem simboliem - kailiem kokiem, sagumušām sievu mugurām, minimāli iezīmētām ziemas ainavām. Kā atsevišķs motīvs izceļas bērna attēlojums. Tas ietverts savdabīgā oreolā, kam apkārt lido putniņi un izdomātas būtnes, atsedzot iedomu pasauli, kura vēl nav apkārtējo šausmu sabojāta un ietekmēta. Lielākā daļu personāžu ir fiksēta uz klasiski atveidotas ainavas fona, mainot tikai horizonta augstumu un kontrastu starp debesīm un zemi. Uzmanību piesaista tieši apjoma modelējums ar atsevišķiem tušas štrihojumiem, ļaujoties van Goga rokrakstam līdzīgai manierei. Ainavas sastāv no savstarpēji harmoniskām īsām līnijām. 

Skatot darbus kopumā, pārdomas izraisa zīmējuma kā īpašas tehnikas dualitāte, kad nav skaidri nosakāms, vai tā ir skice vai patstāvīgs mākslas darbs. Šajā gadījumā tās ir piezīmes, mirkļa tvērumi, kas būtu saucami par skicēm. Taču tušas zīmējuma īpatnība, kompozīcijas uzbūve un risinātās tematikas dziļums ļauj daļu no darbiem ierindot stājdarba statusā.

Avots: studija.lv