Bijis Latvijas Mākslas akadēmijas stājnodaļas dekāns (1946-1967).

Viņš dzimis Ķēču pagastā 1899. g. 27. septembrī. Pirmās intereses par mākslu mantojis skolā Mālpilī, vēlāk vidusskolā Valmierā, kur par zīmēšanas skolotajiem strādāja Ed. Brencēns, P. Kundziņš un J. Saukums. Pēteris Upītis ieradās Rīgā tieši Mākslas akadēmijas atklāšanas dienā 1921. g. 12. oktobrī un tūlīt tanī pieteicās par studentu. Viņš mācījās Riharda Zariņa grafikas nodaļā un grafikas meistardarbnīcu beidza 1932.gadā ar diplomdarbu Labības vedējs, asējuma tehnikā. Jaunais mākslinieks izstādīties sāka jau kā students un pirmie viņa darbi atklātībā parādījās 1928. gadā. Pēteris Upītis 1935. gadā devās studiju ceļojumā uz ārzemēm, kas radīja būtiskas pārmaiņas viņa mākslā. Viņš apguva jaunas technikas, ko nebija mācījies pie prof. R. Zariņa. Viņa pirmie darbi kokdzeluma tehnikā izstādē parādījās 1939. gadā. Upītis palika Latvijā un bija profesors Mākslas akadēmijā un ieguvis arī nopelniem bagātā mākslinieka titulu. Viņš komunistu valdīšanas laikā pievērsies darba tematiem, piem., Purvu nebūs, Mēs ceļam un citiem. Bez tiem mākslinieks pievērsies Latvijas dabas atveidošanai ciklā Gauja, un otrā ciklā Lirika. Ar šiem darbiem P. Upītis uzcēlis pieminekli Latvijas zemei. (Latvija, 25.10.1969)