Ērika Marija Valtere, dzimusi von Brucker, nāca no seno Austrijas aristokrātu, virsnieku un diplomātu aprindām. Viņa izauga daudzpusīgā Vīnes mākslas un kultūras lokā un iepazinās ar savu turpmāko vīru Vīnes universitātē, kur viņš turpināja pēc Latvijas universitātes beigšanas savas studijas docentūrai. Vēlākā tikšanās notika franču Šveicē, kur viņa vienu gadu papildināja savas franču valodas un kultūras zināšanas. Latvija un latvieši toreiz viņai bija pilnīgi sveši. Pārnākdama pēc laulībām uz Rīgu, viņa nekavējoties sāka mācīties latviski un jau pavisam drīz brīvi šajā valodā sarunājās. Viņa ar lielu intensitāti sekoja latviešu kultūras dzīvei, īpaši skatuves, mūzikas, dejas mākslas nozarēs, neizlaizdama nevienu pirmizrādi un pulcinādama savās mājās daudzus latviešu māksliniekus un inelliģences pārstāvjus. Tomēr arī sakarus ar Austriju viņa nekad nepārtrauca, savus radus un paziņas un labākās izrādes tur ik gadus apmeklēdama. Savus abus bērnus viņa jau no paša sākuma mācīja abas valodās — latviešu un vācu. Lai gan tie trimdā beidza vidusskolu un universitātes, tomēr arī tie, lielā mērā savas mātes neatlaidības un humanitāras tolerances dēļ, kad paši jau nodibinājuši savas ģimenes un dzīvo tālās zemēs — Beļģijā un Amerikā, ir izauguši par īstiem latviešiem. Ērika Marija Valtere Rīgā pilnīgi iekļāvās latviešu sabiedrībā un nešķiroja savus paziņas, kā arī kultūras sasniegumus pēc tautības, bet vienīgi pēc vērtības un ētiskas nostājas. Draugu un draudzeņu viņai, kas darbojās Rīgā arī par mācības spēku Beatrises Vīgneres dejas mākslas skolā, bija daudz, un viņa vienmēr bija tiem uzticīga, saprotoša un līdz galējai iespējai palīdzīga. Viņas rūpes un gādība vislielākā mērā vērsās pret savu vīru, kas bez viņas palīdzības, uzupurēšanas, gādības un pārrunām, apvienojot latvisko un Rietumeiropas pasauli, būtu varējis savā zinātniskajā darbā realizēt tikai mazu daļu no tagad sasniegtā. Atgriezdamās pēc kara savā dzimtenē Austrijā, viņa ne uz brīdi neatsvešinājās no latviešu tautas, bija visu latviešu sarīkojumu aktīva līdzdalībniece, un sarīkojumu dalībniekiem bija grūti viņu neuzskatīt par latvieti, tāpat kā austriešu draugiem viņa bija palikusi nemainīga vīniete. Ar savu skaidro personību viņa pārvarēja visas robežas un nacionālos aizspriedumus, veicināja savstarpēju saprašanos un iecietību, un mēs visi viņu izjutām kā tuvu un īstu latvieti. Viņas nāve ir radījusi lielu robu Vīnes latviešu kolonijā, un daudzie viņas draugi kā Vīnē, tā citur vienmēr paturēs viņu gaišā piemiņā. Viņas dzīvi varētu raksturot kā sirds uzvaru visur un vienmēr.

Dēls Ēriks, meita Ieva Trizna.

Avots: Londonas avīze, 27.08.1971