Eduards Polis dzimis 1890. gadā Valkas apriņķī.

Darba gaitas sācis 14 gadu vecumā kā atslēdznieka māceklis Valkā.

Iesaistījās revolucionāru kustībā, par ko 1909. gadā apcietināts. Ieslodzījumā pavadījis 2 gadus.

Kopš 1912. gada PSKP biedrs.

Līdz 1916. gadam strādāja par atslēdznieku Rīgā, pēc tam Petrogradā un Maskavā.

Laulājies ar Elzu Šenbergu, kura arī pievērsās lielinieku ideoloģijai. Abiem Krievijā piedzima dēls Nikolajs.

Piedalījies boļševiku 1917. gada revolūcijas notikumos.

1918. gadā iestājās Sarkanajā Armijā, piedalījās kaujās Dienvidu un Austrumu frontē.

Pēc Pilsoņu kara beigām viņš strādāja Strādnieku un zemnieku inspekcijas un Omskas dzelzceļa Valsts

apvienotās politiskās pārvaldes orgānos.

1932. gadā, pabeidzis Satiksmes ceļu inženieru institūtu, viņš strādāja par inženieri Ļeņingradā un Ivanovā.

1944. gadā ar ģimeni atgriezās okupētajā Latvijā un sāka strādāt Daugavpilī Baltijas dzelzceļa nodaļā.

Ilgus gadus bija dzelzceļnieku skolas direktors, pēc tam darbnīcu vadītājs līdz aiziešanai pensijā 1956. gadā.

Būdams pensijā, turpināja aktīvi piedalīties sabiedriskajā dzīvē atbilstoši saviem komunistiskajiem uzskatiem.

Eduards Polis apbalvots ar Ļeņina ordeni, Darba Sarkanā karoga ordeni, dažādām medaļām, Latvijas PSR

Augstākās Padomes Prezidija Goda rakstu un  citiem padomju varas apbalvojumiem.

Miris 1980. gadā sava mūža 90. gadā.