Dzimis 1891. g. 21. janv. Dikļu pag. pagasta valdes darbveža ģimenē.

Tēvs Jāzeps, māte Kristīne, dz. Cālīte. Latvietis, luterticīgs.

Sakarā ar tēva darbavietas maiņu ģimene pārcēlusies uz Braslavas pagastnamu, dzīvojis arī tēva dzimtajās mājās Vecates pag. Lielpēteros, kur pavadījis bērnību.

Mācījies Rīgā, Medņa pirmskolā (Čiekurkalnā), elementārskolā.

1910. g. beidzis Rīgas Aleksandra ģimnāziju, 1910.–16. g. studējis dabas zinātnes MU.

Studiju laikā 1910.–11. g. strādājis par mājskolotāju muižnieka ģimenē Kalugas gub., pēc tam par grāmatvedi Maskavas zirgkopības veicināšanas biedrībā.

1. pasaules kara laikā 1915. g. rudenī iestājies darbā Krievijas Zemstu un pilsētu savienībā, komandēts uz fronti kā dezinfektors, bijis dezinfekcijas nozares un saimniecības pārzinis dažādās organizācijas struktūrās Rietumu un Dienvidrietumu frontē.

1916. g. sākumā mobilizēts Krievijas armijā, piekomandēts Zemstu un pilsētu savienības 35. priekšējai nodaļai, sanitārs. 1918. g. sākumā Kijevā atvaļināts no armijas.

Reģistrēts kā Latvijas bēglis Kijevas Latviešu biedrībā, strādājis par pārziņa palīgu ierēdņu kooperatīvā, pēc tam par statistiķi, Statistikas nodaļas vadītāja palīgu un vadītāju kara laika mantu likvidācijas komisijā.

1919. g. vasarā Kijevā mobilizēts Sarkanajā armijā, nosūtīts uz 126. kājnieku pulku Balašovā, Saratovas gub. Saslimis ar dizentēriju, pēc izveseļošanās rēķinvedis pulka Pārtikas komisijā, pārslimojis arī izsitumu tīfu.

No 1920. g. pavasara Donas karaspēka apg. Karaspēka apgādes pilnvarotā pārvaldes Grāmatvedības daļas vadītājs vairākās staņicās. 1922. g. pavasarī atvaļināts no armijas.

1922. g. jūn. atgriezies Latvijā.

No 1922. g studējis tieslietas LU (1936. g. beidzis Tiesību nodaļu).

Studiju laikā 1922. g. strādājis par kancelejas ierēdni Finanšu ministrijas Nodokļu departamentā.

1923. g. 1. okt. iecelts par Rīgas apgabaltiesas 1. kriminālnodaļas kancelejas ierēdni, 1924. g. 20. dec. atbrīvots no amata pēc paša lūguma un 21. dec. iecelts par jaunāko tiesamatu kandidātu Latgales apgabaltiesā (1926. g. 11. dec. par vecāko tiesamatu kandidātu); strādājis izmeklēšanas tiesnešu pakļautībā Daugavpilī, Rušonos, Dagdā.

No 1927. g. apr. papildu miertiesneša v. i., no 1927. g. jūn. papildu miertiesnesis, bijis miertiesneša v. i. Grīvā, Balvos.

No 1928. g. marta miertiesnesis.

1930. g. janv. iecelts par miertiesnesi Subatē. 1931. g. aug. atbrīvots no amata pēc paša lūguma.

1931.– 33. g. strādājis notāra B. Zemgala kantorī Rīgā.

1934. g. jūn. atkal iecelts par miertiesnesi Latgales apgabaltiesā (no 1934. g. 20. jūl. Daugavpils apgabaltiesa), miertiesnesis Krāslavā.

No 1935. g. 28. maija miertiesnesis Rīgas apgabaltiesā, strādājis Rīgas iecirkņos.

No 1938. g. 14. jūn. Rīgas apgabaltiesas loceklis; strādājis 1. kriminālnodaļā, 2. kriminālnodaļā, no 1940. g. janv. 4. civilnodaļā.

1940. g. 11. jūn. Ministru kabinets saskaņā ar līgumu par vācu tautības Latvijas pilsoņu pārvietošanu uz Vāciju iecēlis par Latvijas–Vācijas Paritārās komisijas locekli.

Darbojies Latvijas Tiesnešu biedrībā, Rīgas Juristu biedrībā, biedrībā “Aleksandra Būmaņa piemiņas fonds”.

Padomju okupācijas laikā 1940. g. 23. dec. ar Latvijas PSR tieslietu tautas komisāra A. Jablonska pavēli ieskaitīts Tieslietu tautas komisariāta štatos, tautas tiesnesis Rīgas pilsētas 4. iecirknī.

Vācu okupācijas laikā Latvijas ģenerālapg. Zemes pašpārvaldes Tieslietu ģenerāldirekcijas Rīgas apgabaltiesas loceklis 2. kriminālnodaļā.

1944. g. devies bēgļu gaitās uz Vāciju. Vēlāk izceļojis uz ASV.

Miris 1982. g. 14. dec. Montklērā (Monklērā), Ņūdžersijas pavalstī, ASV.

Akadēmiskās vienības “Austrums” vecbiedrs.

A. LNA LVVA, 1536. f., 2. apr., 1102. l.; 7427. f., 1. apr., 5862. l.; LUAJ; Latvija Amerikā. 1983. g. 8. janv.

No zvērināta advokāta palīga B. Zemgala 1923. g. 14. sept. raksta Rīgas apgabaltiesas priekšsēdētājam A. Būmanim: “Kārli Velmi pazīstu no 1902. gada, kad 217 kopā iestājāmies bij[ušajā] Rīgas Aleksandra ģimnāzijā, kuru abi beidzām 1910. gadā. Ģimnāziju Velme beidza labi, jo bija viens no spējīgākiem audzēkņiem. Pēc ģimnāzijas beigšanas abi aizbraucām studēt uz Maskavu. Maskavā studējot, Velme bija spiests pats sevi uzturēt, jo viņa vecāki nebija spējīgi dot materiālo pabalstu, caur ko arī attaisnojams, ka Velme nebeidza studiju. Ar Velmi izšķīros 1916. g., kuru satiku Latvijā 1922. g. Cik man zināms, tad Velme ir centīgs un darba spējīgs, morāliskā ziņā neaptraipīts.” (LNA LVVA, 1536. f., 2. apr., 1102. l., 67. lp.)