Klusa, laipna, sirsnīga, — kur vien varēdama, izpalīdzīga; tāda būtu raksturojama Irma Dūmiņa. Viņa dzimusi 1911. g. 3. dec. Mālpils pagastā. Jau trīs gadu vecumā devās bēgļu gaitās Krievijā. Atgriežoties Latvija, apmetās uz dzīvi Rīgā. 1932. gadā beidza Beķeres ģimnāziju un sāka strādāt Valsts Elektrotehniska fabrikā. 1939. gadā salaulāljās ar mācītāju Artūru Dūmiņu un pārgāja uz pastāvīgu dzīvi Ventspili. No 1940. - 1944.gadam dzīvoja Neretā. 1944. gadā nonāca Vācijā, no kurienes izceļoja uz Sav. Valstīm, kur apmetās uz dzīvi Dienviddakotā. Ilgas pēc tautiešiem noveda Dūmiņu Pitsburgā, kur nelaiķe ļoti aktīvi nodevās sabiedriskajam darbam. Kad aizgājējas dzīves biedram piedāvāja darbu vairākās baznīcās Bafalo, viņi pārnāca uz dzīvi šeit un mācītājs Dūmiņš sāka strādāt Grace luterāņu baznīcā, šeit no dzīvoti pieci gadi. Dūmiņa saslimst un ārsti konstatē ļaundabīgu audzēju. Kādu laiku 1961. gada vasarā viņa pēc sekmīgas operācijas, ko veica latviešu ārsts Dr. Nāgels Klīvlendā, jutās atspirgusi, bet tad atkal stāvoklis strauji pasliktinājās. Marta beigās Irmu Dūmiņu ievietoja slimnīcā, kur tad agrā rītā beidza pukstēt saulaina un mīlestības pilnā sirds. Atvadoties no viņas, mācītājs Jūlijs Vējiņš noturēja īsu svētbrīdi bēru namā, no kurienes viņu izvadīja uz kapiem. (Latvijas Amerikā, 28.04.1962)