In Memoriam

2021. gada 15. novembrī ap pusdienas laiku pārstāja pukstēt ilggadēja «Talsu Vēstu» žurnālista Voldemāra Vadziņa-Vācieša sirds.

Voldemārs Vadziņš-Vācietis dzimis kara laikā 1944. gada 22. janvārī Lībagu pagasta «Skujās». Viņa tēvs Kārlis ir skolotājs dažādās Talsu apriņķa skolās, māte Lizete Lūcija — mājsaimniece. 1945. gada 8. augustā, kad vācu okupāciju jau ir nomainījusi padomju okupācija, jaunā vara apcietina mazā Voldemāra tēvu, notiesā par pretpadomju aģitāciju un izsūta no Latvijas. 1949. gada 25. martā padomju tautas ienaidnieka statusā tiek arī piecgadīgais Voldemārs, kuru ar māti un viņas vecākiem izsūta uz Tomskas apgabala Piškinotroicas rajona Beļajas sādžu. 1950. gada augustā no apcietinājuma atbrivo Voldemāra tēvu, kurš drīkst doties uz Latviju, bet viņš dodas pie savas ģimenes izsūtījumā, un ģimene jau ir kopā, līdz 1957. gada 18. maijā, atmaigstot padomju valsts iekšējai politikai, tā jau var atgriezties Latvijā.

Voldemāra Vadziņa-Vācieša dzīves turpinājums līdzinās daudzu vienkāršu padomju cilvēku dzīvei tajos gados. 1961. gadā viņš beidz Stendes astoņgadīgo skolu, 1964. gadā absolvē Talsu vidusskolu, trīs gadus dien obligātajā karadienestā, tad gadu strādā Talsu rajona komjaunatnes komitejā par instruktoru, līdz atkārtoti uz diviem gadiem tiek iesaukts Padomju Armijā virsnieku kadros. Pēc šī dienesta Voldemārs studē Latvijas Valsts universitātes sagatavošanas nodaļā, bet pēc tās — Ekonomikas fakultātē, kuru absolvē 1976. gadā. Tad viņš gadu strādā par dispečeru un ekonomistu, bet pēc tam divpadsmit gadus par direktora vietnieku metālapstrādes rūpnīcā «Talsi».

1979. gadā Voldemārs Vadziņš-Vācietis stājas laulībā ar Zinaidu un sāk audzināt arī viņas deviņgadīgo meitiņu Vinetu. Paralēli darbam Voldemāram ir vairākas aizraušanās. Viņš ir aktīvs Talsu ceļotāju kluba «Grieze» biedrs, kolekcionārs un arī labs laikraksta «Padomju Karogs», vēlāk «Talsu Vēstis» ārštata korespondents, kura lietišķo, konkrēto un savdabīgi interesanto rakstīšanas stilu atzinīgi vērtē redakcijas ļaudis.

Astoņdesmito un deviņdesmito gadu mijā, kad ir sākušies jauni laikmeta grieži, cilvēki sāk demontēt attīstītā sociālisma sistēmu, Latvija tiecas uz valstiskās neatkarības atjaunošanu, Voldemārs Vadziņš-Vācietis saņem redaktora uzaicinājumu pāriet darbā uz laikrakstu «Talsu Vēstis», un viņš 45 gadu vecumā to pieņem. Tā no abām pusēm ir izaicinoša izvēle — cilvēkiem, kuri ir savā dzīvē strādājuši tā, lai veidotu sociālismu ar cilvēcisku seju, gatavoties dzīvei kapitālismā un neatkarīgā valstī. Daudz ko nācās mainīt domāšanā un attieksmē pret dzīvi, un Voldemārs Vadziņš-Vācietis to spēja. Pret visu jauno, ko nesa liktenis, Voldemārs pretī lika rūpīgu, pārdomātu un lietišķu darbu, akurātību un precizitāti. Sarežģītākos apstākļos viņš ņēma talkā savu īpatnējo un labi noslīpēto humora izjūtu, ar kuru bieži uzspīdēja pat valsts mēroga nelielos asprātības konkursos. Voldemārā dzīvoja taisnīguma un taisnprātības izjūta, kas ir nepieciešama, lai laikraksts attaisnotu savu galveno misiju — kalpot cilvēkiem un sabiedrībai, tai nemelojot. Laiku pa laikam viņš saviem kolēģiem sacīja, ka «Talsu Vēstīm» ir jābūt tautas laikrakstam, un mēs allaž to mēģinājām ievērot. Voldemārs Vadziņš-Vācietis strādāja «Talsu Vēstīs» līdz 2008. gada 30. jūnijam, kad aizgāja pensijā.

18. novembrī «Talsu Vēstu» ļaudis atvadījās no sava ilggadējā darbinieka. Pēc kremēšanas viņu guldīs Liepu kapos, kur jau atdusas viņa tuvinieki. Palikuši ir Voldemāra Vadziņa-Vācieša darbi, rakstos piefiksētās viņa domas, vēlmes, sajūtas, viņš ir palicis daudzu cilvēku atmiņā, un, iespējams, mēs aizvien vairāk atklāsim, ka aiz viņa raupjuma bija labestīga un cilvēkus un dzīvi mīloša sirds. Savulaik jau Voldemārs Vadziņš-Vācietis rakstīja par franču rakstnieka Antuāna de Sent-Ekziperī domu, ka patiesais dzīves greznums esot labas un tīras attiecības starp cilvēkiem un ka viņš vēlētos piedzīvot laiku, kad tādas būtu.

«Talsu Vēstis», 2021. g. 23. novembrī