Slavens ķīmiķis – pētnieks, inženieris – tehnologs un pedagogs, savas zinātnes skolas dibinātājs. 

Padomju ķīmiķis un organiskās ķīmijas speciālists, akadēmiķis Latvijas PSR Zinātņu Akadēmijā no 1958. gada. Dzimis Rīgā. Beidzis Latvijas Universitāti 1941. gadā. No 1942. gada līdz 1946. gadam strādājis Kazaņas maiznīcā. No 1946. gada līdz 1957. gadam strādājis Latvijas PSR Zinātņu Akadēmijas mežsaimniecības problēmu institūtā. 1957. gadā izveidoja un līdz mūža beigām vadīja Latvijas PSR Zinātņu Akadēmijas organiskās sintēzes institūtu. Vienlaicīgi arī ir bijis Rīgas Politehniskā institūta profesors (no 1964. gada) un profesors Latvijas Universitātē (no 1973. gada).No 1963. gada līdz 1975. gadam bijis Latvijas PSR Zinātņu Akadēmijas ķīmisko un bioloģisko zinātņu nodaļas akadēmiķis – sekretārs. Savu darbību ķīmijas jomā ir veltījis fizioloģiski aktīvu vielu pētīšanai un izstrādes metožu meklēšanai. 

Ir izstudējis furāna savienojumu reakcijas, daļēji arī 5-introfurāna. Ir atklājis augstu bioloģisko aktivitāti 5-интрофурилакролеина. Izstrādājis ķīmiju фуранидилпиримидинов и азирдинов, sintezējis savienojumus jaunās klases бициклических гетероциклов 1,3-диазобицикло-(3, 1, 0) reakcijas. 

Ieguvis virkni sintētiski analogu nukleotīdu un nukleīnskābju skābju. Sintezējis un ieviesis ražošanā daudzus fizioloģiski aktīvus preparātus – furacilīnu,, ПАСК, furazolidonu, furagīnu, flourfuru (1969), solafuru, dioksoniju, imifosu un daudzus citus savienojumus, galvenokārt no furānu vidus. 

Bijis galvenais redaktors žurnālā „Hetero savienojumu ķīmija” (no 1965. gada līdz 1975. gadam). Saņēmis PSRS Valsts prēmiju 1951. gadā.

Avots : Latvijas Zinātņu Akadēmija