Latvijas mākslas vēstures kontekstā ievērojams baltvācu gleznotājs, kas vācu vēlīnā romantisma tradīciju un bīdermierisku tēlu interpretāciju savienoja ar 19. gs. dokumentējošu reālismu.

Jūliuss Dērings dzimis 1818. g. Drēzdenē drēbnieka ģimenē. Ilgstoši studējis Drēzdenes Mākslas akadēmijā (1830 – 1845), pēdējos septiņus mācību gadus pavadot akadēmijas profesora, pazīstamā Diseldorfas skolas pārstāvja Eduarda Bendemaņa (Eduard Bendemann) darbnīcā. Vairāki saglabājušies ar studiju gadiem datētie Dēringa zīmējumi apliecina labi apgūto konvencionāli akadēmisko lineāri plastisko formveidi. Studiju gados viņš nodarbojies ar vecmeistaru kopēšanu, darinājis lielu skaitu portretu, ceļojumos dokumentējis etnogrāfiskos tērpus (publicēti 1846. g. Eduarda Dullera (Eduard Duller) izdevumā „Vācu tautas vēsture” („Geschichte des deutschen Volks”)). 1845. g. Dērings pieņēma uzaicinājumu pastrādāt Kurzemē un pēc divu gadu sekmīga darba apmetās Jelgavā uz pastāvīgu dzīvi. Šeit viņš pildīja zīmēšanas skolotāja pienākumus Jelgavas ģimnāzijā, pasniedza privātstundas, bija ārkārtīgi ražīgs portretu gleznotājs un zīmētājs, piepildīja vietējās baznīcas ar jaunām altārgleznām. Portretu pasūtījumi nāca visbiežāk no muižnieku un pilsoniskajām aprindām, altārgleznas tika darinātas parasti luterāņu dievnamiem. Līdztekus Dērings ņēma aktīvu dalību lokālajā kultūras dzīvē, bija ilgus gadus Kurzemes Literatūras un mākslas biedrības biedrs, bibliotekārs un rakstvedis (1857 – 1893), darbojies Kurzemes provinces muzejā, apzinājis kultūrvēsturiskos materiālus, bija sagatavojis Baltijas mākslinieku leksikonu, kura rokraksts kļuvis par galveno vēlāko analogo izdevumu avotu.

Viņa dienasgrāmatas, atmiņu pieraksti satur daudz informācijas par mākslinieka ikdienas gaitām un vietējās mākslas dzīves apstākļiem. Dērings bija mākslinieks praktiķis, par viņa uzskatiem par mākslu iespējams vien spriest pēc fragmentārām atsauksmēm par citu mākslinieku veikumiem un netieši - pēc detalizēti fiksētas informācijas par savu darbu radīšanas gaitu. Viņš augstu vērtēja pamatīgu, rūpīgu māksliniecisko uzdevumu pildīšanu, kam bieži bija jāveltī ilgs laiks, negatīvi izteicās par dzīšanos pēc efektiem un „brašu” (keck) gleznošanu.

Pie F.J.Dēringa mācījies gleznotājs Jānis Valters. Saglabājusies F.J. Dēringa dienasgrāmata ar zīmējumiem, kas stāsta par dzīvi Jelgavā. Interesējies arī par arheoloģiju un mākslas pētniecību. 1863 gleznojis “Siksta Madonna” (pēc Rafaela), 1864 Svētā Anatolija tēlu Jelgavas katoļu baznīcā un citus darbus ar bībeles tematiku. D.Šaberts Jelgavā veidojis daudzas litogrāfijas pēc Jūlija Dēringa gleznotajiem portretiem.

Cik var spriest, kā cilvēks Dērings bijis darbaholiķis, kārtīgs, rūpīgs, taupīgs, pedantisks (precīzi uzskaitījis savos pierakstos gleznotam vai zīmētam darbam patērēto laiku u. c.), interesējies par jaunāko literatūru, pārvaldījis, bez dzimtās, franču un itāļu valodu. 1852., 1885. un 1889.g. Dērings ceļoja uz tālaika mākslinieku iecienītajiem reģioniem - Itāliju, Grieķiju un Palestīnu.

Viņa daudzveidīgā aktivitāte pārtrūka pēc 1893. g. ; pēdējo gadu pasīvākais dzīves veids noslēdzās ar vecā mākslinieka un kultūras darbinieka nāvi 1898. g.

Zināmie Dēringa darbi glabājas Rīgā, Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā, Rīgas Vēstures un kuģniecības muzejā, Ārzemju mākslas muzejā Rīgā, Latvijas Nacionālās bibliotēkas Reto grāmatu un rokrakstu nodaļā, Mežotnes pilī (SIA „Mežotne”), Poznaņas Nacionālajā muzejā, privātkolekcijās, daudzās luterāņu un dažās katoļu baznīcās Latvijā, Žeimes baznīcā Lietuvā.

  Avots: www.makslasvesture.lv