BNS | 23. decembris 2011 14:49

Mūžībā aizgājusi pazīstamā brīvības cīnītāja Gunāra Astras atraitne Līvija Astra. Herta Līvija Astra piedzima 1933. gada 27. augustā Rīgā grāmatsējēja Jura Vagala ģimenē. Mācījusies V. Zālīša pamatskolā, Rīgas 2. vidusskolā, 1951. gadā iestājusies LVU (LU) Fizikas un matemātikas fakultātē, tad Inženierceltniecības fakultātē, strādājusi projektēšanas institūtos.

Līvija ar Gunāru Astru iepazinās, rakstīdama viņam vēstules. Kad Gunārs 1976. gadā pēc piecpadsmit gadu ieslodzījuma atgriezās Rīgā, viņi apprecējās. Pēc gada piedzima dēls Kristaps (1977 – 2000), kurš prasīja daudz pūļu un uzmanības, jo viņam bija iedzimta kaite. Iztiku Astru ģimene pelnīja, Lucavsalā audzējot ziedus.

Pēc Gunāra Astras otrās notiesāšanas (1983. gadā) uz septiņiem gadiem stingra režīma nometnē un pieciem gadiem nometinājumā, uz Līvijas pleciem sagūla visas rūpes par bērniem un saimniecību.

Kad 1988. gada februārī Gunāru Astru atbrīvoja, tikai vienu mēnesi ilga atkalredzēšanās prieks, tam nāca jauns trieciens – Gunāra Astras pēkšņā nāve Ļeņingradas (Sanktpēterburgas) hospitālī.

Gunāra Astras bēres izvērtās par būtisku atmodas notikumu, te liels nopelns arī Līvijas Astras darbībai, aktīvi vēršoties pie brīvās pasaules medijiem un domubiedriem.

Līvija Astra bija radusi ar visu tikt galā pati. “Nebaidīties, negaidīt, nelūgties, bet būt drošam, iet un darīt,” tie ir viņas vārdi.

Savas dzīves pēdējā cēlienā, pat smagi slima būdama, Līvija Astra bija nolēmusi to nevienam nestāstīt, nevienu neapgrūtināt, tomēr saglabāja možumu un gaišu attieksmi pret citiem.

Viņa aizgājusi mūžībā 78 gadu vecumā. Izvadīšana notiks 28.decembrī plkst.13 no Otro Meža kapu kapličas, liecina līdzjūtības sludinājums laikrakstā “Diena”.

Jau vēstīts, ka šoruden plaši tika pieminēta Gunāra Astras 80 gadu dzimšanas diena – Okupācijas muzejā tika atklāta viņam veltīta izstāde, iznāca Astram veltīta grāmata, bet Meža kapos tika iesvētīts Astras piemineklis. Atceres pasākumos aktīvi piedalījās arī Astras atraitne Līvija.

Gunārs Astra ir viens no ievērojamākajiem pretpadomju aktīvistiem, kas nevardarbīgi pretojās padomju okupācijas varai Latvijā pagājušā gadsimta 60.–80.gados. Īpaša nozīme ir viņa runai — 1983.gada 15.decembrī LPSR Augstākajā tiesā teiktajam pēdējam vārdam, kas beidzas ar mūsdienās daudz citēto frāzi: “Es ticu, ka šis laiks izgaisīs kā ļauns murgs. Tas dod man spēku šeit stāvēt un elpot.”

Meita - Diāna Repše, dz. Vagale.