Ludvigs Sēja piedzima 1885. gada 2. jūnijā Džūkstes pagasta «Ķūķos» lauksaimnieku Jāņa un Luīzes Sēju ģimenē. Pamatizglītību viņš ieguva Džūkstes pagastskolā,

1904.g. beidzis Valmieras skolotāju semināru,

1905. gadā emigrēja uz Franciju.

1906. gadā Ludvigs Sēja mācījās Krievu augstākajā sabiedrisko zinātņu skolā Parīzē, bet pēc trim gadiem pēc Grenobles universitātes franču valodas un literatūras kursu sekmīgas beigšanas atgriezās Latvijā.

Vairākus gadus viņš bija L. Bērziņa un F. Šmithena Dubultu ģimnāzijas franču valodas skolotājs, kur noskatīja savu nākamo sievu, par 12 gadiem jaunāko Hertu Ozolu. Viņa vīram dāvāja divus dēlus – Juri un Andri (pēc kara nonāca Austrālijā) un meitu Mirdzu (kopā ar māti devās uz ASV).

1916-1918.g. Biržu zēnu proreālskolas (vēlāk reālskolas) pārzinis no 1916. gada līdz 1918. gadam.

Ludvigs Sēja, strādādams abās Madonas (Biržu) Izglītības biedrības skolās (zēnu reālskolā un meiteņu ģimnāzijā) un izcili mācīdams franču valodu, kļūst par savu audzēkņu iemīļotu un cienītu pedagogu.

Pēc Latvijas Republikas proklamēšanas 1918. gada novembrī Madonas (Biržu) Izglītības biedrības zālē (barakā aiz dzelzceļa) par godu šim notikumam tiek noturēta sapulce. Ludvigs Sēja saka runu, bet ģimnāzijas meitenes dzied „Dievs, svētī Latviju”. Tas viss notiek vācu armijas klātbūtnē, vācieši pat pieceļas kājās un noņem cepures. Decembra vidū vācieši no Madonas aiziet, un viņu vietā ierodas lielinieki.

Ludvigu Sēju apcietina, viņu norīko stacijā pie dzeloņdrāšu izlādēšanas, bet vecāko klašu skolēni aiziet un vagonu izlādē sava direktora vietā. Direktors stāv un aizkustinājumā raud par savu skolēnu līdzdzīvošanu viņa liktenī.

Ludvigu Sēju tiesā no Pļaviņām atbraukušais tribunāls, tiesas sēde ir atklāta, to var iet klausīties. Pēc tam ļaudis stāsta, ka tik gudru cilvēku kā Sēja tiesneši neesot varējuši notiesāt.

1919.-1920.g. Tautas padomes loceklis no LSDSP.

No 1919.g. augusta līdz 1921.g. martam ĀM Preses nodaļas I šķ. sekretārs, Vācijas nodaļas vadītājs, Politiski diplomātiskā departamenta direktors

No 1921.g. marta -Valdības delegāts

No 1922.g. augusta -Pagaidu pilnvarotais lietvedis ASV

No 1923.g. aprīļa -Sūtnis Lietuvā

1924.g. -Ārlietu ministrs

No 1925.g. maija līdz sūtniecības likvidācijai 1927.g. aprīlī - Sūtnis ASV

No augusta -Ģenerālkonsuls Londonā

No 1932.marta -Arī pagaidu pilnvarotais lietvedis Lielbritānijā

No 1933.g. jūlija -ĀM Administratīvi juridiskā departamenta direktors

No 1934.g. septembra -Sūtnis Lietuvā

1940.g. 23.augustā atgriezies Rīgā

Apbalvots ar Triju Zvaigžņu ordeņa II un III šķ., Francijas, Igaunijas, Lietuvas ordeņiem.

1940.-1944.g. pasniedzējs LVU (vācu okupācijas laikā - Universitāte Rīgā).

Piedalījies latviešu nacionālajā pretošanās kustībā.

LCP tika nodibināta 1943.gada 13.augustā, apvienojoties ar 4 partiju - Demokrātiskā centra, Latvijas Sociāldemokrātiskās strādnieku partijas, Latgales kristīgo zemnieku un katoļu partijas un Zemnieku savienības - pārstāvjiem. Pirmajā sanāksmē Pārdaugavā Ādolfa Klīves dzīvoklī tikās Bruno Kalniņš, bīskaps Jāzeps Rancāns, Ādolfs Klīve, Pauls Kalniņš, Voldemārs Bastjānis, Jānis Breikšs, Ludvigs Sēja. 

LCP darbs ritēja 7 komisijās - ārlietu, militārajā, informācijas, juridiskajā, saimniecības, līdzekļu vākšanas, sakaru uzturēšanas. Komisijās strādāja sabiedrībā pazīstamas un cienītas personības: ģenerāļi V. Tepfers, J.Kurelis, M.Peniķis, E.Kalniņš, pulkvedis V.Janums, kapteinis K.Upelnieks, senators M.Čakste, sūtņi F. Cielēns, L. Sēja, mācību spēki V. Ģinters, A. Aizsilnieks, K. Zīverts, A. Teikmanis, Ž. Epners, J. Breikšs u.c

1943. gada 13. augustā Latvijas Centrālās Padomes dibināšanas sēdē viņu ievēlēja par LCP priekšsēdētāju. Čakste darbojās LCP Juridiskajā komisijā un ir rediģējis LCP programmu, kā arī piedalījies LCP nelegālā izdevuma Jaunā Latvijaizdošanā. Čakste nodibināja un uzturēja sakarus ar Latvijas diplomātiskajiem pārstāvjiem ārvalstīs, kā arī ar igauņu un lietuviešu nacionālās pretestības kustībām.

1944. gada 29. aprīlī Gestapo (Geheime Staatspolizei) Čaksti arestēja. Tika arestēti arī citi LCP locekļi.

«Mūsu stāvoklis paliek pavisam nopietns. Pretēji solījumiem arvien vēl netiekam atbrīvoti. Baidāmies, ka mūs var atbrīvot pārāk vēlu, kad vairs nespēsim evakuēties no lieliniekiem. Vai arī mūs aizvedīs uz Vāciju, un ģimenes tad paliktu šeit likteņa un boļševiku varā,» lasāms 1944.g. 17. augusta vēstulē, kuru bija parakstījuši Ludvigs Sēja, Bruno Kalniņš un Konstantīns Čakste. Ieslodzītie saviem draugiem lūdza vērsties pie latviešu leģiona ģenerālinspektora ģenerāļa Rūdolfa Bangerska, lai panāktu viņu atbrīvošanu.

Apcietināto LCP darbinieku lietu Gestapo izmeklēja līdz 1944. gada 1. septembrim, kad K. Čaksti, Bruno Kalniņu un Ludvigu Sēju no Rīgas centrālcietuma pārveda uz Salaspils koncentrācijas nometni.

1944.g. 10. septembrī no Salaspils ar tvaikoni “Celebes” viņus pārveda uz Dancigu un ieslodzīja Štuthofas koncentrācijas nometnē.

Pēc nometnes likvidēšanas 1945.g. pavasarī uzturējies Polijā.

Padomju drošības iestāžu APCIETINĀTS, 1946.g. nosūtīts uz PSRS, ieslodzīts Lubjankas, vēlāk Ļefortovas cietumā.

Piespriesti 25 gadi ieslodzījumā. 1954.g. atbrīvots, 50.gadu beigās atgriezies Latvijā.

1955.g. tapa viņa memuāri «Nāves ēnas ielejā». Tie, tāpat kā Ludviga Sējas čekas krimināllieta, kas vēl joprojām atrodas Krievijā, ir spilgtas liecības par izcilā diplomāta pārdzīvojumiem komunistu un nacistu diktatūru jūgā un viņa nelokāmo uzticību brīvai un demokrātiskai Latvijai.

Miris 1962.g. 15.februārī Rīgā. Viņš ir apglabāts I Meža kapos netālu no Baltajiem krustiem.

Sieva Herta mira ASV 1971.gadā. Bērni - Mirdza, Juris (precējies ar Liliju), Andris (precējies ar Ritu).

Avoti: Ārlietu ministrija

          LVVA, 2570.f., 14.apr., 1353.l., 1307.f., 3.apr., 45.l.; Latviešu diplomāts deportācijas gaitās // Londonas Avīze  1971 11.jūnijs.

          L.Sēja "Es pazīstu vairs tikai sevi", 2017