Šteinhaueru (Akmeņkaļu) dzimta Rīgā pirmo reizi parādījās 17. gadsimta beigās, kad šeit uz dzīvi apmetās jūrnieks Matīss Šteinhauers, kuram piederēja kuģītis "Helēna" (tā kravietilpība bija ap 10 lastiem — 20 tonnām), ar kuru Zviedrijas kroņa uzdevumā Matīss veda kravas no Rīgas uz Pērnavu, Salacgrīvu, Rēveli, Ārensburgu, Ventspili un Stokholmu.

Ir izteikts pieņēmums, ka Šteinhaueri acīmredzot nākuši no Kurzemes jūrmalas.

1709. gadā Matīsa Šteinhauera dzīvē notika pavērsiens — kuģītis "Helēna" aizgāja bojā vētrā un Matīsam neatlika nekas cits kā mācīties kaut ko jaunu.

Viņš drīz vien apguva mastu šķirotāja amatu, ieguva mūža nomā gruntsgabalu Iļģuciemā, uzcēla tur ēkas un skoloja savus septiņus bērnus. Matīsa amata prasmi novērtēja tik augstu, ka cara Pētera I uzdevumā viņu pat aizkomandēja uz Krieviju, kur viņš sagatavoja kokus Pēterburgas celtniecībai. Kad Rīgā sākās brāļu draudzes kustība, Matīss ļoti aktīvi tai pievienojās un viņa nams kļuva par hernhūtiešu saietu centru.

Šā darbīgā cilvēka mūžs noslēdzās 1741. gadā (pēc citiem avotiem 1737.) un viņš tika apglabāts senajā zvejnieku kapsētā pie Dzegužkalna.

Arī Matīsa dēli Jānis (1705 — 1779) un Dāniels (1721 — 1761) jau agrā jaunībā izrādīja tieksmi nesamierināties ar to dzīves iekārtu, kurā "Dievs bija viņus ielicis". Jānis gāja tēva pēdās un ar laiku ieguva augsti godājamo kroņa mastu šķirotāja amatu. Savukārt viņa jaunākais brālis Dāniels pārzināja mastu šķirotāju amata grāmatvedību, un bija arī ūdensnesēju ģildes vecākais 

pēc A. Bormanes, wikipedijas, news.lv materiāliem