"Hilda Vīka ir īsta latviešu sieviete: klusa, maiga, bet izšķirīgos brīžos, kad viņas dvēsele likta svaru kausos, var būt arī cieta kā krams. Viņa atgādina līganu, smagu ūdensrozi, kas lēni līgojas pretim jūsu prātam un jūtām, bet, tikko jūs pieskarsieties tai ar asu, draudošu roku, sajutīsiet tās lielo pretestību, kas slēpta dziļi tumšajā ūdens dzelmē,"

par Vīku rakstīja dzejnieks un ģimenes draugs Aleksandrs Čaks

***

Hilda Vīka (īstais  vārds Hildegarde), precējusies - Eglīte- latviešu gleznotāja, dievture

Dzimusi Rīgā, liķieru rūpnīcas strādnieku ģimenē.

1908.-1914. g. Mācījusies vācu meiteņu amatniecības skolā Rīgā

1914.-1918. g. 1. pasaules kara laikā strādājusi par žēlsirdīgo māsu, bērnu audzinātāju, kalponi Krievijā, Lietuvā, Polijā.

1918. gadā atgriezusies Latvijā, pēc grāmatvedības kursu beigšanas strādājusi par ierēdni Rūpniecības un tirdzniecības ministrijā, vēlāk Hipotēku bankā.

1920. - 1922.g. Mācījusies Rīgas Tautas augstskolā pie R.Sutas, kur guvusi profesionālās pamatzināšanas

1922. - 1925. g. papildinājusi iemaņas glezniecībā pie A. Zauera 

1925. - 1927. g. papildinājusi zināšanas mākslas studijās pie U. Skulmes

Strādājusi eļļas un akvareļa tehnikā, izstādījusi arī zīmējumus. Visai daiļradei piemīt romantiska teiksmainība, neikdienišķība. Mākslā tāpat kā literatūrā, Vīka izmantojusi autobiogrāfiskus motīvus, kuros ikdienas ritums saplūst ar iztēli.

Laulības 1931.gada 20.janvārī. Vīra literāta Viktora Eglīša ietekmē Hilda Vīka pievērsusies dievturībai, sacerējusi mitoloģizētas ainas. Kopumā viņas daiļradē atklājas romantiski noskaņota, idealizēta, reizēm sentimentāla un pašpietiekama sievietes pasaule, kurā bieži vien noteicošais ir subjektīvais redzējums.

Viņas mākslai nav ne priekšteču, ne sekotāju, viņa ir savrupa ceļa gājēja

Izstādēs piedalās no 1927.g. ( Zaļās vārnas un Kultūras Fonda izstādes).

Personālizstādes

• Rīgā (1933./34.,1937.,1940.,1943.,1959.,1960.);
• Dobelē(1960.);

Piemiņas izstādes: 

• Rīgā (1971.,1974.,1983.,1984.,1988.),
• Dobelē (1978.,1984.),
• Liepājā, Kuldīgā (abas 1978.),
• Valmierā (1985.),
• Aizkrauklē, Alūksnē (1986.).