No 1439. līdz 1504. gadam ordeņa mestri izlēņoja kopumā 6 arklus zemes otrai senākajai ķoniņu dzimtai – Peniķiem. 1504. gadā rakstītajā mestra Valtera Pletenberga lēņu grāmatā pirmoreiz parādās apzīmējums “kuršu ķoniņš” (“Cursk konnyngk”). Tas attiecināts uz Andreju Peniķi, kuram Pletenbergs izlēņo vienu arklu zemes par uzticīgu dienestu nesenajā karā pret krieviem. Acīmredzot šeit runa iet par 1502. gada karu, kad ordeņa karaspēks netālu no Pleskavas sakāva skaitliski daudz lielāko krievu karapulku.

Šajās un arī 1559. gada cīņās ar cara Ivana Bargā karaspēku pie Tērbatas Peniķi komandēja Kurzemes novadnieku vieglās kavalērijas pulku. Peniķu dzimtas apdzīvotā Ķoniņciema ģerbonī attēlots jātnieks ar karogu, un viduslaikos jātnieku pulka komandieri sauca par karodznieku.

Lēņa grāmatā Andrejs oficiāli nosaukts par kuršu ķoniņu (Cursken konyngh). Šāds apzīmējums, ko pārmantoja Andreja pēcteči, liecina par iespējamo Peniķu izcelsmi no seno kuršu valdniekiem, kuru slavu Peniķi, pateicoties drosmei un cieņai, saglabājuši arī ordeņa kundzības laikā. Kuršu ķoniņu nosaukumu attiecināja tikai uz Peniķu dzimtu aptuveni līdz 18. gadsimta vidum, kad Kuldīgas apkārtnes latviešu lēņavīru dzimtas apvienojās savu tiesību atjaunošanai. Turpmāk šo apzīmējumu attiecināja uz visām šīm dzimtām.