Kalpaka bataljona ārsts. Ordenis piešķirts 1925. gadā

Dzimis 1892. g. 15. decembrī Kalncempju pag. Izglītojies ģimnāzijā Pēterburgā, Tērbatas universitātes Medicīnas nodaļā, Kara medicīnas akadēmijas Medicīnas fakultātē.

Krievu armijā iesaukts 1916. g. aprīlī dienējis Rēzeknes evakuācijas punktā, no 1917. g. februārī 3. Kurzemes latviešu strēlnieks pulka jaunākais ārsts, pēc tam 1. brigādes lazaretē Tērbatā, kur palicis līdz vācu okupācijai. Latvijas armijā iestājies brīvprātīgi

1919. g. janv. Liepājā, piedalījies cīņās Kurzemē un Zemgalē.

1919. g. 6. martā pie Airītēm, neskatoties uz stipro apšaudi, Vanags sniedza medicīnisko palīdzību ievainotajiem, iznesa no ugunslīnijas smagi ievainoto pulkvedi Kalpaku.

1919. g. 22. maijā kaujā pie Batariem, kad rotā izcēlās panika, zem spēcīgas uguns sakārtoja kareivjus un izglāba daudzus no nāves.

1. Kurzemes divīzijas ārsts līdz 1920. g. februārim, līdz maijam 12. Bauskas kājn. pulka ārsts, tad pārcelts uz Armijas virspavēlnieka štābu.

1921. g. janvārī atvaļināts.

1926. g. maijā atgriezies armijā, Zemūdeņu diviziona ārsts, kapteinis.

1929. g. pārcelts uz Latgales artilērijas pulku,

1931. g. pārcelts uz 7. Siguldas kājnieku pulku.

Paaugstināts par pulkvedi-leitnantu.

Padomju okupācijas laikā atvaļināts, ārsts Mārkalnes pag.

1940. g. 21. oktobrī apcietināts.

1941. g. 24. maijā pēc PSRS leTK Sevišķās apspriedes lēmuma notiesāts uz 8 gadiem.

Atradies nometnēs Siblagā, Noriļskā.

1948. g. nov. no ieslodzījuma atbrīvots, pēc tam vēl 6 gadus pavadījis izsūtījumā, Karagandas apg.

Atgriezies Latvijā 1955. g. Dzīvojis Rīgā, ārsts Lielbērzes sanatorijā.

Miris 1956. g. 11. augustā Rīgā.