Avīze "Literātūrā un māksla" ziņo, ka 8. februārī gandrīz 90 gadu vecumā miris rakstnieks Juris Kosa. Nekrologā par viņu teikts:  Juris Kosa dzimis 1878. gada 2. maijā Lindes-Birzgales Riekstos kalpa ģimenē. Pēc Valmieras-Valkas skolotāju semināra beigšanas piecpadsmit gadus nostrādājis par skolotāju Madlienā, Lēdurgā un Rīgā, no 1929. gada — pensijā. 1906. gadā rakstnieku apcietināja un Jelgavas kara tiesa „par piedalīšanos mītiņos un pretvaldības aģitācijā sodīja ar nometināšanu Toboļskas guberņas Taras apriņķa Muromcevas ciemā, no kurienes rakstnieks atgriezās tikai 1917. gadā, J. Kosa rakstīt sācis agri — pirmais stāsts „Teku, teku, nepanāku" ar J. Mauriņa parakstu iespiests „Dienas Lapā" (1900), arī turpmākie stāsti tā laika periodikā „Mājas Viesa Mēnešrakstā", „Pēterburgas Avīzēs", "Austrumā" un citur. Stāsti saistās galvenokārt ar rakstnieka bērnības un jaunības pieredzi: ar trūcīgo bērnu bāreņu un kalpu dzīvi, ģimenes attiecībām, 1905. gada revolūcijas notikumiem u.c.  J. Kosa mēģinājies arī dzejā un drāmā, no viņa 3 lugām iespiesta „Dzīves belzieni" (1933), bet „Ce|i un dūkstis" izrādīta Nac. teātri 1923.gadā. Grāmatās stāsti iznākuši gan atsevišķi gan sakopoti 3 krājumos: „Kad laime iet garām" (1933). „Rīta krēslā" (1934) un «Pusdienas karstumā" (1936).

Avots: Laiks, 08.03.1967