Jānis Rīdziņš (1894.-1961.) Juridiskās fakultātes dekāns no 1950.-1951. gadam

Jānis Rīdziņš dzimis Madonas rajona Meirēnu pagastā. Izglītību ieguvis vietējā lauku skolā un pašmācības ceļā.

1915. gadā iesaukts armijā un nosūtīts uz Petrogradu.

1917. gadā iestājies boļševiku partijā un sācis piedalīties politiskajā dzīvē.

1918. gadā pie Stavropoles nonācis baltgvardu gūstā.

Jānis Rīdziņš 1920. gadā mobilizēts darbā Iekšlietu tautas komisariātā kā Stavropoles milicijas priekšnieks.

1921. gadā pēc personīga lūguma pārcelts uz Pleskavas guberņas miliciju (inspektors, celtniecības nodaļas vadītājs un milicijas skolas komisārs).

Juridisko izglītību ieguva Maskavas Centrālajā Augstākajā milicijas skolā (1929.-1931.), un pēc tās beigšanas bija tās pašas skolas pasniedzējs.

No 1932. līdz 1936. gadam Jānis Rīdziņš mācījies Sarkanās profesūras institūtā Maskavā, kā arī amatu savienošanas kārtībā bijis pasniedzējs Vissavienības Tiesību akadēmijā.

No 1937. gada Jānis Rīdziņš bijis Vissavienības Tiesību akadēmijas direktora vietnieks neklātienes nodaļā.

1940. gadā Jānis Rīdziņš atgriezies Latvijā. Pirmais amats- PSKP CK pilnvarotais instruktors PSRS un LPSR Tautas komisāru padomē.

No 1941. gada Jānis Rīdziņš bijis pirmais vietnieks LPSR Tieslietu Tautas komisariātā.

Vācu okupācijas laikā Jānis Rīdziņš bijis kara tribunāla loceklis Maskavā. Vairāk nekā gadu pavadījis frontē, tika ievainots un slimības dēļ 1942. gadā nosūtīts uz Čkalovas apgabalu, kur bijis kara tribunāla priekšsēdētājs.

1943. gadā demobilizēts un atgriezies darbā LPSR Tieslietu ministrijā (ministra pirmais vietnieks).

No 1946. gada Jānis Rīdziņš bijis docents LPSR partijas skolā, no 1947. gada – docents Latvijas Valsts  Universitātē.

No 1950. līdz 1951. gadam Jānis Rīdziņš iecelts Juridiskās fakultātes dekāna amatā.

Darbu Latvijas Valsts Universitātē beidzis sakarā ar ievēlēšanu  Latvijas PSR Augstākās tiesas priekšsēdētāja amatā.