Ģedimins  bija Lietuvas dižkunigaitis (1316. - 1341.), Ģedimina dinastijas (vēlākās Jagellonu dinastijas) aizsācējs, viens no izcilākajiem valdniekiem Lietuvas vēsturē. Ģedimina valdīšanas laikā par Lietuvas galvaspilsētu kļuva Viļņa (1323).

Kādā latīniski rakstītā dokumentā viņš tika titulēts kā "Ģedemins, no Dieva žēlastības lietuvju (letvīnu) un daudzu krievu (rutēņu) karalis" (Gedeminne Dei gratia Letwinorum et multorum Ruthenorum rex).

Savukārt latīniski rakstītajā un 1323. gada 26. maijā parakstītajā vēsturē Hanzas savienības pilsētām Ģedimins sevi dēvēja par "lietuviešu un krievu karali, Zemgales kņazu un hercogu no Dieva žēlastības" (Gedeminne Dei gratia Letphanorum Ruthenorumque rex, princeps et dux Semigallie), kas liecina par Lietuvas valdnieku mantotajām pretenzijām uz Zemgali.

Zemgales ķēniņa titulu Lietuvas dižkunigaiši saņēma pēc Zemgales pēdējā ķēniņa Nameiša pāriešanas vasaļatkarībā no dižkunigaiša Traideņa.

Personvārds Ģedimins ir saliktenis ar saknēm ged- (gedėti - „ilgoties“) + min- (minėti - "pieminēt") - “ilgoties un pieminēt” vai “tas, pēc kura ilgojas un piemin”. 

Visticamākais, ka Ģedimins bija Lietuvas dižkunigaiša (no 1293.(1296.) līdz 1316. gadam) Vīteņa jaunākais brālis.

Par dižkunigaiti Ģedimins kļuva pēc Vīteņa nāves 1316. gadā. Tieši Ģedimins nostiprināja Lietuvas dižkunigaitiju un padarīja to par nopietnu, ievērojamu spēku Austrumeiropā; dažreiz viņš tiek saukts pat par īsteno Lietuvas dižkunigaitijas dibinātāju.

Lai nostiprinātu un paplašinātu savu valsti, kuras patstāvību apdraudēja Vācu ordenis, Ģedimins jau valdīšanas sākumperiodā pakļāva Turovu un Pinsku.

1319. gadā Ģedimins noslēdza militāru savienību ar Zelta Ordu un pēc krievu kņazistu pakļaušanas lika tām turpināt maksāt Ordas hanam Uzbekam meslus.

1320. gadā viņa dēls Aļģirds kļuva par Vitebskas kņazu. Tajā pašā gadā viņš izveidoja aliansi ar Tveras kņazisti.

Viņa pakļautībā nonāca arī Smoļenska (1326), Pleskava (1322), Galīcija un Volīnija (ap 1320. līdz 1324.), Kijeva (1325).

1325. gadā tika izveidota alianse ar Polijas karali Vladislavu I Īso, izdodot savu meitu Aldonu par sievu Vladislava I dēlam, nākamajam Polijas karalim Kazimiram III.

Ap 1330./1331. gadu alianse tika pārtraukta.

1324./1325. gadā Ģedimins izteica vēlmi kristīties, lai apturētu Vācu ordeņa iebrukumus Lietuvā. Tomēr politiskā situācija mainījās, un Ģedimins atteicās no kristīšanās.

Domājams, ka Ģedimins nomira no kaujā pret Vācu ordeni gūta ievainojuma 1341. gada decembrī, aizstāvot Veļonas pili (pie Nemunas).

Valsti viņš atstāja savam dēlam Jaunutim, tomēr 1345. gadā ar vēl viena Ģedimina dēla - Ķēstuta palīdzību troni pārņēma Aļģirds.

Lietuvas sadalīšana starp Ģedimina dēliem

Bihovcas hronikā ir minētas trīs Ģedimina sievas - Vida no Kurzemes, Olga no Smoļenskas un Jevna no Polockas, kaut gan tam trūkst apstiprinājuma citos rakstu avotos. Pēc cita uzskata viņa sievas nav bijušas senkrievu kņazu meitas, jo citādi tas būtu minēts hronikās.

Tāpat ir pretrunīgas ziņas par viņa dēlu vecumu. Vienīgi latinizētajā manuskriptā "Origo regis Jagyelo et Witholdi" minēta šāda septiņu dēlu vecuma kārtība: Mantvīds, Narimants, Aļģirds, Jaunutis, Ķēstutis, Karijots, Ļubarts

Pēc agrāko Kijevas lielkņazu parauga, kas savus dēlus iecēla par dalienas kņaziem, Ģedimins sadalīja savus valdījumus saviem septiņiem dēliem šādā veidā:

• Aļģirds (ap 1296.—1377.) — Krēva,
• Ķēstutis (1297.—1382.) — Žemaitija, Trāķi un Grodņa,
• Mantvīds (ap 1300.—1348.) - Kernave un Sloņima,
• Narimants (ap 1300.—1348.) — Pinska,
• Karijots (ap 1300.-ap 1362.) — Novogrudoka,
• Ļubarts (ap 1300.—1384.) — Lucka un Volīnija, (rezidence Volīnijas Vladimira),
• Jaunutis — Viļņa.