Dzimis 1895. gada 20. novembrī Madonas apriņķa Praulienas pagasta “Graviņās” zemnieka Kārļa Ozoliņa un Ievas, dzimušas Norvils, ģimenē.

Iestājies Tērbatas Veterinārajā institūtā (1916), bet kara apstākļu dēļ studijas pārtraucis.

LA/LU VMF studējis no 1920. līdz 1925. gadam. Bija viens no studentu korporācijas Latvia  dibinātājiem.

Strādājis LU VMF Anatomijas institūtā par subasistentu (1920–1925), jaunāko asistentu

(1925–1927), asistentu (1927–1929), vecāko asistentu (1929–1934), privātdocentu

(1934–1938), docentu (1938–1959), profesoru (no 1959). Pildījis VMF Klīnikas vadītāja

(1944), VMF dekāna vietnieka (1944–1946), LLA Veterinārijas fakultātes (VF) Anatomijas

katedras vadītāja (1944–1966) pienākumus. Stažējies Leipcigas VMF (1927).

Mācījis lauksaimniecības dzīvnieku anatomiju, topogrāfisko anatomiju, histoloģiju un embrioloģiju.

Pētījis priekšējās ekstremitātes skeleta attīstību cūkas un zirga embrijos, putnu asinsvadus. Ieguvis Dr. med. vet. (1937) un veterināro zinātņu kandidāta (1945) grādu. Publicējis 8 zinātniskos darbus, ir mācību grāmatu Mājdzīvnieku anatomija (1956) un Lauksaimniecības dzīvnieku anatomija (1957) autors.

P. Ozoliņš bijis LPSR ZA Terminoloģijas komisijas loceklis, izstrādājis vairākus tūkstošus anatomijas terminu latviešu valodā. Latvijas Veterinārārstu biedrības (LVB) goda biedrs.

Apbalvots ar medaļu Par izcilu darbu (1946), LPSR AP prezidija Goda rakstiem (1955, 1965), LLA rektora pateicībām (1960, 1965, 1970, 1972).

Pensionējies 1966. gadā.

Miris 1988. gada 11. novembrī. Apbedīts 1. Meža kapos Rīgā. Dzimtajās mājās izveidota LVB piemiņas plāksne.

Avots: Pētera Keidāna, Oļģerta Parčinska pētījums „Latvijas Universitātes Veterinārmedicīnas fakultātes absolventi – mācībspēki Latvijā”