Aina Lilita Vecsīle strādājusi Dailes teātrī vairāk nekā četrus gadu desmitus – no 1970.gada līdz pat pēdējai mūža dienai – par redaktori, izrāžu sinhrono tulkotāju, arhivāri-bibliotekāri, literārās daļas un mākslinieciskās vadības asistenti. Ainas Vecsīles nozīme teātra darbā bija milzīga, un bez viņas zināšanām un nenovērtējamās pieredzes tagad grūti iedomāties teātra procesu. Viņa bija mākslinieciskās vadības labā roka, bet, runājot tēlaini, varētu teikt, ka bieži vien arī galva – pie viņas pēc padoma un zināšanām ikdienā neskaitāmas reizes vērsušies gan teātra mākslinieciskais vadītājs, gan teātra režisori, scenogrāfi, aktieri, gan arī teātra muzikālās un literārās daļas vadītāji.

Viņa bija viena no klusajām teātra dvēselēm – cilvēks, kura nekad nav uzsvērusi savu nozīmi vai popularizējusi savus nopelnus, bet gan gadu gadiem godīgi un nesavtīgi darījusi savu un bieži vien arī citu cilvēku darbu. Aina Vecsīle bija cilvēks-enciklopēdija – viena no retajiem teātra cilvēkiem ar tik plašām un precīzām zināšanām par Dailes teātra vēsturi, personībām un notikumiem.

Ainai Vecsīlei bija ārkārtīgi bagātas valodu un kultūras zināšanas. 1965. gadā, izturot lielu konkursu, Aina iestājās Ļeņingradas universitātes Filoloģijas fakultātes slāvu nodaļā, specializējoties čehu valodā un literatūrā. Tā papildus jau skolas laikā iegūtajām zināšanām krievu, angļu un vācu valodā universitātē tika apgūtas ne tikai mācību programmā iekļautās čehu un serbu valodas, bet arī pašmācības ceļā slovāku, horvātu, poļu u. c. valodas. Aina par savu unikālo valodu izjūtu teica, ka brīdī, kad viņa sajūt valodas melodiju un ritmu, pārējais nāk pats no sevis. Viņa tulkojusi lugas un citus tekstus teātrim no krievu, poļu, čehu, slovāku, slovēņu, serbu, bulgāru, horvātu u.c. slāvu valodas grupas valodām. Līdztekus pamatdarbam teātrī Aina Vecsīle ir veidojusi radioraidījumus.

Tomēr bez teātra Ainai Vecsīlei bija arī citas aizraušanās. Skolas laikā viņas brīvo laiku aizņēma volejbols, basketbols, kā arī sacīkšu burāšana, kas bija Ainas pirmā mīlestība un aicinājums - to pierāda arī republikas mērogā izcīnītās medaļas. Ja tajā laikā sievietēm būtu bijis iespējams mācīties par kuģu kapteinēm, tā nešaubīgi būtu viņas izvēle. Vēlāk 1981. gadā Aina ieguva 1. klases jahtu vadītājas apliecību, kas ļāva burāt Rīgas jūras līcī.

Kopš 1978. gada Aina Vecsīle bija Latvijas Teātra biedrības (Teātra darbinieku savienības) biedre.

2011. gadā Aina Vecsīle saņēma Atzinības krusta I pakāpes (zeltīto) goda zīmi.

Ainu raksturoja viņas daudzpusīgās intereses, zinātkāre, atvērtība jaunām idejām un neparastiem risinājumiem, lielās darba spējas, atbildības sajūta savā un citu priekšā, sirds siltums, spēja un griba palīdzēt. ”Tas ir tādēļ, ka man ir zaļas acis,” tā viņa atbildēja, kad kāds jau atkal pamanīja un skaļi brīnījās, ka viņa dara ko ne gluži parastu.
Dailes teātris izsaka visdziļāko līdzjūtību Ainas tuviniekiem.

Atvadīšanās no Ainas Vecsīles notiks pirmdien, 21.decembrī, plkst. 13.00 Otrajos Meža kapos.