Grizelda Kristiņa  piedzima Dundagas pagasta Vaides ciema Žonakos lībiešu Pētera un Līzes Bertholdu ģimenē.

Žonaku mājas Vaidē bija šūpulis plašajai un lībiešu kultūrvēsturē nozīmīgajai Bertholdu dzimtai, kuras pēcnācēji ir bijuši labākie dzimtās lībiešu valodas runātāji mūsdienās. Grizelda bija palikusi pēdējā.

Sākumapmācību guvusi netālā "Lāžu" skolā, pēc tam mācījusies Mazirbē.

Trīsdesmito gadu sākumā Grizelda izmantoja līvu jauniešiem doto iespēju par brīvu mācīties Somijā, kur arodskolā apguva pavāra arodu (tagad - Orimattilas mājsaimniecības institūts).

1938. gada Grizelda apprecējās ar Voldemāru Kristiņu, arī no Vaides ciema, un dzīvoja Rīgā.

1944. gada vasaras nogalē Grizelda un viņas dažus mēnešus vecā meitiņa Sarmīte devās no Rīgas uz Vaidi, kur tobrīd bija viņas vīrs.

1944. gada 22. oktobrī visi trīs Kristiņi kopā ar 2 citām ģimenēm devās bēgļu gaitās.

Jūrā bēgļu laivu aplenca vācu ātrlaivas, taču, tā kā viņiem bija izbraukšanas atļaujas, ļāva turpināt ceļu

Ģimene nonāca Zviedrijā, taču zinot Zviedrijas attiecības ar PSRS, ģimene devās tālāk.

Kopš 1951. gada Grizelda mūža lielāko daļu pavadīja Kanādā.

Ieceļotāji apmetās Toronto luterāņu draudzes lauku īpašumā Saulainē,

Būdama trimdā viņa rakstīja atmiņas, dzejoļus.

Savulaik mācītājs Arveds Celms rosinājis Grizeldu Kristiņu ierunāt kasetes lībiešu valodā un sūtīt tās Latvijas skolām.

Nesen izdots līvu valodas mācības disks, kurā ierunāti 10 dialogi.

Pēc neatkarības atgūšanas Grizelda Kristiņa vairākkārt bijusi Latvijā, lai apciemotu radus Vaides ciemā.

2000. g. viņa ierunāja tekstus Kersti Boiko sastādītajai lībiešu valodas mācību grāmatas “Līvõ kēļ”, viņu intervējuši arī citi valodu zinātnieki

 2011. gadā iznācis Grizeldas dzejoļu krājums “Kā iznirst lībieši”)

Dzīvesbiedrs Voldemārs (1908-2009), bet Grizeldas ģimene ir meita Sarmīte (dz.1944.g. 5.jūlijā), divi mazdēli un mazmazmeita.

***

Pēc arheoloģisko izrakumu, hroniku un dokumentu dotumiem lībieši jeb līvi 10.–13. gs. apdzīvoja plašas tagadējās Latvijas teritorijas – Kurzemi uz ziemeļiem no Abavas, Vidzemes piekrasti un iekšzemi, Gaujas lejteci, kā arī Daugavas lejteci.

Visilgāk lībieši saglabājās Ziemeļkurzemē – Baltijas jūras piekrastē apmēram 60 km garā un 2–5 km platā joslā starp Ovīšiem un Ģipku, kur bija 12 lībiešu ciemi. 19. gadsimta vidū lībieši vēl bija sastopami arī Ziemeļvidzemē Svētciema apkaimē.

Mūsdienās vairs nav iespējams nepārprotami pateikt, no kurienes cēlies lībiešu tautas nosaukums, tomēr ir skaidrs, ka latviskā nosaukuma – lībieši – izcelsme meklējama jau ļoti senā pagātnē.

Lībiešu nosaukums pirmo reizi atrodams Krievzemes 11. gadsimta vēstures avotos (либь ~ любь). Indriķa hronikā lietots latīniskais lībiešu nosaukums livones, savukārt lībieši paši sevi dēvējuši par līb roust (Vidzemē) vai rāndalizt (Kurzemē). Mūsdienu lībiešu valodā tiek lietots vārds līvlizt, kas 20. gadsimta 20. gados aizgūts no igauņu valodas.

Latvijas Republikas 1991. gada 19. marta likumā "Par Latvijas nacionālo un etnisko grupu brīvu attīstību un tiesībām uz kultūras autonomiju" pirmoreiz tika noteikts lībiešu juridiskais statuss – "sena Latvijas pamattautība". 1999. gada 9. decembrī pieņemtajā Valsts valodas likuma 4. pantā teikts, ka valsts nodrošina lībiešu valodas kā pirmiedzīvotāju (autohtonu) valodas saglabāšanu, aizsardzību un attīstību.

Zinātnieki lēš, ka 2010. gadā pasaulē, tai skaitā arī Latvijā, kopumā varēja būt aptuveni 40 cilvēku, kuri spēj sazināties lībiešu valodā, bet lībiešu valodas pamatus apguvušo skaits ir ap diviem simtiem. No tiem lielāko daļu veido lībiešu valodas pētnieki un interesenti. 2011. gadā bija zināms tikai viens cilvēks (Kanādā dzīvojošā Grizelda Kristiņa), kam lībiešu valoda ir dzimtā (pirmā) valoda.

Lībiešu valoda nekad nav bijusi iestādes, skolas vai baznīcas pastāvīgā darba valoda. Tā ir lietota tikai ģimenē vai sadzīvē. No 1923. līdz 1939. gadam lībiešu valodu kā izvēles priekšmetu varēja apgūt vairākās Ziemeļkurzemes jūrmalas skolās, to skaitā Mazirbē, Kolkā, Miķeļtornī u.c.

(no news.lv, valoda.lv, livones.net)