Eduards Brencēns  bija latviešu gleznotājs, grafiķis, dekorators un grāmatu ilustrators. Viens no profesionālās scenogrāfijas iedibinātājiem Latvijā. Gleznotāja Kārļa Brencēna brālēns.

Eduards Brencēns dzimis Madlienas pagasta zemnieka ģimenē.

Mācījies Jaunjelgavas pilsētas skolā.

Mākslu apguvis Štiglica Centrālajā tehniskās zīmēšanas skolā (1902 — 1909), kur beidzis teātra dekorāciju klasi, kā arī pie sava brālēna Kārļa Brencēna papildinājies vitrāžas un stikla apgleznošanas klasē. Pēc skolas beigšanas atgriezies Latvijā un darbojies ka aktieris un dekorators amatieru teātros.

1915. gadā ticis iesaukts armijā, Piedalījies Latvijas Brīvības cīņās un citās frontēs, kur pēc smaga ievainojuma 1917. gadā atvaļināts un sācis darbu Valmieras teātrī, ka arī strādājis skolā par skolotāju.

1918. gadā nodibinājis Ziemeļvidzemes mākslinieku apvienību "Baltā vārna".

1920. gadā pārvācies dzīvot uz Rīgu un kļuvis par Neatkarīgo mākslinieku vienības biedru, ka arī sācis strādāt par skolotāju Rīgas 38. pamatskolā. Vēlāk iesaistījies mākslinieku biedrības "Sadarbs"  darbā. Pēdējos dzīves gadus apmeties Cesvainē un Madonā.

Miris 1929. gada 17. aprīlī Rīgā, Sarkandaugavas slimnīcā, apbedīts Matīsa kapos.

Mākslinieciskā darbība

Eksponējis stājgleznas (portreti, ainavas, žanri), kā arī dekorāciju metus. Glezniecībā zināms ar jūtīgi tvertām sadzīves un darba ainām un un raksturotiem portretiem. Darbos ir skaidrs, korekts zīmējums,pārdomāts kompozicionālais kārtojums, plašs otas triepiens, kas neizsvaro gaismēnu attiecības, radot gleznojuma nepabeigtības iespaidu. Viens no profesionālās scenogrāfijas iedibinātājiem Latvijā, darinājis dekorācijas kā Rīgas, tā arī provinces teātriem. Ilustrējis grāmatas, to vidū minami brāļu Kaudzīšu "Mērnieku laiki" (1913), Apsīšu Jēkaba, Jēkaba Janševska raksti, Augusta Deglava "Vecais pilskungs", Tautas pasakas un teikas . Līdztekus grāmatu grafikai darbojies arī stājgrafikā.

Izstādēs piedalījies no 1918. gada, 1919. gadā mākslinieku apvienības "Baltā vārna sastāvā piedalījies grupas izstādēs, kas noritējušas Valmierā, Cēsīs un Valkā.

Diemžēl savu dzīvi izpostīja ar alkoholu. Raksts 1929.gada 27.aprīļa "Madonas aizkulises": "Plaši pazīstamais nelaiķis mākslinieks Brencēns pēdējos gados bija Madonas, vidusskolā zīmēšanas skolotājs. Viņš ārkārtīgi žūpoja. Arvienu viņu varēja redzēt klubā piedzērušu denderējam apkārt. Taukainie tumšie mati nekārtīgi krita uz pieres, bet lūpās bija parastais labsirdības smaids. Sen ārēji viņš neatgādināja savu pašportreju, ko sniedza avīzes nāves gadījumā. Tomēr tā dzīvi atspoguļoja mākslinieka dvēseli. Visi kas pazina mākslinieku, nožēlo spējīgā cilvēka likteni. Madonas vidusskolas skolotāji ļoti atzinīgi izsakās par viņu, tā spējām. Viens sacīja: "Viņš ir īsts meistars: pāris vilcienu — jau priekšmets dzīvo".
Nelaimīgā kārtā E. Br. kādu vakaru uz māju ejot no kluba bija iekritis Madonas upītē. Tur lielu laiku nogulējis, galīgi saaukstējies. Kāds skolnieks bija palīdzējis aizkļūt mājā. Madonieši stāsta anekdotes par mākslinieku, kā viņi kopā ar kolēģi gājuši uz māju no kroga: viens stutējis ielas vidū, bet otrs pa trotuāru. Lai ļaudīm neuzkristu, E. Br. apprecējās otrreiz ar vienkāršu kluba apkalpotāju, bet tā viņu drīzi pameta. Vēlāk par mākslinieku rūpējās kāda Madonas viesnicniece, kurai E. Br. palicis parādā 10.000 rubļu. Tomēr šī viesnīcniece mākslinieku arvienu atcerējās, kad tas bija jau slimnīcā. Pat tur viņa gribēja vest produktus, lai tikai E. Br. būtu labi. Pie viņa aizvadīšanas uz slimnīcu nebija klāt neviena no mākslinieka pudeles brāļiem, bet kad dabūja zināt par mākslinieka nāvi, tad kāds no tiem sāka rūgti raudāt, jo Br. bijis mīļš draugs. Tagad madonieši jau gandrīz aizmirsuši šo krietno cilvēku, kurš savā mūžā ir izdzēris vairāk "dzīvības eleksira", kā viens otrs ūdeni. Daudzi viņa darbi, ilustrācijas, kurus mēs apbrīnojam, ir tiešām radušies, kad Br. bijis galīgi pilnā.
Mākslinieks Br. nav pirmais ar tik kļūmu dzīves noslēgumu. Šī traģika ir pavadījusi daudzus. Meklējošie un nemierīgie arvienu nokļūst dzīves maldu krustcelēs."