Dzejnieka Jāņa Poruka mazdēla dēls. Dzimis Grieķijā un 23 gadu vecumā traģiski gājis bojā Losandželosā.

Sena grieķu teika stāsta par Dedala dēla Ikara bojā eju, pielidojot ar vaska spārniem pārāk tuvu saulei. Līdzīgs liktenis 5. jūnijā izdzēsa Jāņa Poruka mazmazdēla Spirosa Valavanida dzīvību.
Losandželosas laikraksti 6. jūnijā ziņoja, ka Sanfernando ielejas ziemeļos, Silmāras kalnos, katastrofu cietusi maza lidmašīna, nogalinot pilotu, kurš lidojis viens pats. Pirms atsišanās pret kalnu, lidmašīnas vadltājs devis radio ziņu, ka viņš gatavojas atgriezties uz lidlauku. Neizprotamu iemeslu dēļ viņš pagriezies uz pretējo pusi, ielidojis zemā miglas mākonī, šķietami pazaudējis spēju orientēties un brīdi vēlāk sadedzis lidmašīnas eksplozijā. Pilots vārdā netika saukts, piemetinot tikai, ka viņš bijis no Grieķijas un papildinājies lidošanas mākslā vietējā pilotu skolā.
Daži Losandželosas latvieši drīz atjauta traģisku sakarību.  Dienvidkalifornijas luterāņu draudzes Lieldienu brokastīs bija ieradies arī kāds jauns, slaids, tumšmatains puisis no Grieķijas, meklēdams sakarus ar vietējiem latviešiem. Spiros Valavanidis stāstīja, ka viņa vectēvs, arī Spiros, aprecējis Jāņa Poruka meitu Karmenu Tatjānu, kad abi sapazinušies, studējot Grenoblē, Francijā. Savu dēlu, piedzimušu 1928. gadā, viņi nosaukuši vectēva vārdā par Jāni. Jaunais Spiros, sapazinies ar vairākiem latviešu jauniešiem, nepārtrauca sakarus ar viņiem līdz savas nāves dienai.
Nedēļu vēlāk Losandželosā ieradās Spirosa vecāki. Sarunājoties ar viņiem, pārsteidza apstāklis, ka Jānis Valavanidis runā vēl diezgan labu latviešu valodu. Mazs būdams, ar abiem vecākiem reizē runājis franciski, ar tēvu grieķiski, bet ar māti — latviski. Vēl pavisam maziņu Karmena viņu bieži vedusi uz Latviju ciemos pie savas mātes Ernas, kurai Siguldā bija pansija, apgalvo, ka Latvijas klimats un Latvijas ārsti viņu izglābuši no nāves, jo sākotnēji esot bijis ļoti nīkulīgs.
Karmena mirusi 1954. gadā, Jānis ieguvis diplomu inženierzinātnēs Grācā, Austrijā, un iesaistījies grieķu valdības dienestā, spēkstaciju celšanā — gan Grieķijā, gan ārzemēs. Viņš daudz ceļojis pa visu pasauli, vairākkārt strādājot arī dažādu projektu veidošanā Padomju Savienībā. Pēc ģimenes nodibināšanas un meitas Mairas un dēla Spirosa piedzimšanas, Jānis kopā ar Spirosu 1971. gadā apciemojis Latviju, īpaši pakavējoties Siguldas tā sauktajā "baltajā mājā", kur atradās Jāņa Poruka dzīvesbiedres pansija un Meža kapos Rīgā, kuros pēc Jāņa domām, viņa vectēva Jāņa Poruka piemineklis esot visiespaidīgākais un skaistākais.
Šīgada maijā Jānis Valavanidis atkal devies uz Latviju, meklējot iespējas starp Grieķiju un Latviju nodibināt tirdzniecības sakarus. Uzņemts korporācijā Selonija. Dēla nāve Jāņa nākotnes plānus pagaidām apturējusi, bet viņi uzsver — "pagaidām". Cik vien tas iespējams, viņš girb palīdzēt jaunajai Latvijai, godinot ne tikai vectēvu, bet arī celdams sava veida pieminekli jaunajam Spirosam, kurš aizgāja viņsaulē vienu dienu pēc savas 23. dzimšanas dienas.

Avots: Laiks, 18.07.1992