Augusta pirmajā nedēļā Bonnā, Rietumvācijā, aizsaulē pēkšņi aizgājusi dzejniece Zeltīte Avotiņa. Aizgājusi šķietami labprātīgi, rītā vairs neatmostoties.

Viņa dzimusi 1925. gada 8. februārī Rīgā, pazīstamā ķirurga Avotiņa 5 bērnu ģimenē. Māte bija skolotāja, ko zaudējusi 5 gadu vecumā. Mācījusies Franču licejā. Bēgļu gaitās nokļuvusi Rietumvācijā, Ostfrīzlandē, kur precējusies ar vācu zobārstu Hessi (Günter Hesse) un strādājusi aptiekā. Vispirms no ģimenes mūžībā aizgāja vienīgā atvase - 9 gadus vecais dēls, vēlāk arī vīrs, un Avotiņa pārcēlās uz dzīvi Bonnā, kur bija asistente CDU bundestāga deputātei Ursulai Benedix-Engler. Periodikā pirmais Zeltītes Avotiņas dzejolis Pīpenes iespiests 1943. gada novembrī Tēvijā, bet viņas radošais gars pilnīgi atraisījās un ieguva savu mirdzēšanu tikai trimdā. Zeltīte Avotiņa nav uzrakstījusi neviena patrioriska mudinājuma vai nacionālas pamācības, bet ieejot viņas dzejas pasaulē, kā kādā vietā teicis Jānis Andrups, mēs ieejam Latvijas pļavā, kas ir nākusi līdz dzejniecei trimdā no dzimtenes ar visu savu ziedēšanu, ir devusi vārdu viņas dzejoļu grāmatai Madaras (1962) un izaug par visas dzīves simbolu. Svešuma gaitās Avotiņa publicējusies dažādos trimdas laikrakstos un žurnālos. Viņa ir arī starp retajiem, kuras lirika iesniegusies starptautiska apmēra jomās. Viņas dzejoļi ievietoti ne tikai vācu periodikā, bet tulkoti arī angļu, ungāru, zviedru un čehu valodā. 1979. gadā iznāca viņas dzejoļu grāmata vācu valodā ar titulu — An den Toren des Wunders, kamēr latviešu valodā sakārtotajam krājumam neizdevās sameklēt izdevēju. Tāpat viņa vairs nepieredzēja Bundesverband der Freien Berufe Bonnā iecerēto viņas dzejoļu vakaru rudenī. Zeltītes Avotiņas pēdējais lielākais panākums bija viņas eksila PEN kluba noorganizētā sanāksme Badgodesbergā, kurā to ievēlēja par prezidenti.

Avots: Latvija Amerikā, 04.09.1982